Aigars Apinis par Paralimpisko sporta centru: Ieguvēji būs visi!
Saruna ar Aigaru Apini – Latvijas Paralimpiskās komitejas viceprezidentu, vairākkārtēju Paralimpisko spēļu čempionu un 2012. gada Eiropas Gada cilvēku Latvijā
Iespējams, daudzi, kuriem nav problēmas ar veselību, nav kustību ierobežojumu, pat neizprot, cik nozīmīgs varētu būt sports cilvēkam ar invaliditāti. Vai vari paskaidrot, kāpēc tu piepildi savu dzīvi ar šāda sporta popularizēšanu?
– Sports cilvēkam ar invaliditāti, pirmkārt, palīdz tikt laukā no mājas, palīdz tikt skaidrībā ar sevi, dod motivāciju dzīvot, atklājot jaunas iespējas. Fiziskas aktivitātes, dalība treniņnometnēs palīdz sakārtot galvu pēc traumas, slimības. Tas atvieglo dzīvi arī ģimenes locekļiem. Cilvēkam, kurš ir piedzimis vai ieguvis invaliditāti, tas ir ļoti svarīgi, jo ikvienam ir ļoti nomācoši būt citiem par apgrūtinājumu. Nav viegli būt kopjamam un visu laiku sēdēt vai gulēt mājās. Sportojot rodas iespēja iegūt jaunus draugus, jaunas iespējas un intereses. Melnajām un drūmajām domām vairs nepaliek vieta. Sports pieceļ cilvēku no gultas, ļauj pierādīt sev un citiem, ka vari kustēties, darboties, sasniegt.
Tu nokļuvi ratiņkrēslā, jo guvi smagu traumu, tādēļ no personiskās pieredzes vari pastāstīt, kas ar cilvēku notiek, kad viņš pēkšņi zaudē iespēju kustēties. Cik ilgs laiks ir nepieciešams, lai atgrieztos dzīvē?
– Personīgi man tas bija ilgs process, jo traumu guvu 18 gadu vecumā. Aprašana ar jaunajiem apstākļiem bija sarežģīta, jo tolaik – deviņdesmito gadu sākumā – vides pieejamība nebija gandrīz nekāda.
Ja nav noslēpums, kā tu ieguvi invaliditāti?
– Biju skrējējs, nevis lēcējs ūdenī. Taču neveiksmīgi ieniru. To situāciju nekad neaizmirsīšu. Lai neuzskrietu virsū mazam zēnam, es pavirzījos sānis un strauji ieniru nezināmā vietā, gūstot mugurkaula traumu. Sestais un septītais skriemelis sašķīda, kļuvu paralizēts. Tika veikta operācija. Pusotru mēnesi gulēju slimnīcā, tad palaida mājās bez nekādiem palīglīdzekļiem vai ieteikumiem turpmākai rehabilitācijai. Viss bija jāuzzina un jāsameklē pašam. Bija grūti gan psiholoģiski, gan, protams, fiziski, jo, lai kaut kur nokļūtu, bija vajadzīga citu palīdzība.
Cik ilgs laiks bija nepieciešams, lai izlemtu sākt nodarboties ar sportu?
– Sākumā sports mani nemaz neinteresēja: meklēju vismaz kaut kādas izklaides, piedzīvojumus, jo sports ir disciplīna un darbs ar sevi. Man daudz palīdzēja ģimene, īpaši mamma, kas atbalstīja mani un lika vingrot. Sāku vingrot līdz pat piecām stundām dienā, lai atgūtu to, ko iespējams atgūt veselības jomā.
1995. gadā piedalījos Ogres rajona sporta spēlēs cilvēkiem ar invaliditāti, kur iepazinos ar sportistiem, kas mani vilka te uz vienām sacensībām, te citām. Un man tas iepatikās – būt cilvēkos. Tur es satiku savu treneri, kurš, par spīti grūtībām kustēties, trenējās lodes grūšanā un diska, kā arī šķēpa mešanā.
Pamazām tajā visā iekļāvos, un tagad sports ir visa mana dzīve. Salīdzinot ar laiku, kad es sāku sportot, kad nekā nebija, tagad cilvēkiem ar invaliditāti ir daudz plašākas iespējas un atbalsts.
Droši vien vesels cilvēks pat nevar iedomāties, ka, lai cilvēks ar invaliditāti spētu sportot, nepietiek tikai ar sporta čībām un treniņtērpu.
– Cilvēkam ar invaliditāti ir nepieciešams daudz vairāk: gan cilvēku, gan palīglīdzekļu atbalsts. Nevar vienkārši iemest somu mašīnā un aizbraukt uz klubu patrenēties. Visam ir jābūt pielāgotam. Kādreiz pat slieksnis nevietā var kļūt par nepārvaramu šķērsli. Iespēja sportot cilvēkam ar invaliditāti nav ne vienkārša, ne lēta.
Ja jau tas prasa tik lielus ieguldījumus, gan morālus, gan finansiālus, tad varbūt labāk neko nemainīt, atstāt visu, kā ir, lai cilvēks ar invaliditāti labāk sēž mājās un nemaz nedomā par iziešanu sabiedrībā?!
– Brīžiem liekas, ka tieši tā domā Latvijas valsts birokrāti. Mēs paši spējam modināt cilvēkos vēlēšanos, motivāciju kustēties, esam gatavi arī paši radīt sev apstākļus, lai trenētos. Viss, kas mums no valsts amatpersonām vajadzīgs, ir skaidri sadzirdēt: “Mēs gribam atbalstīt, un to jums vajag!” Bet vienu brīdi viņi dzied vienu dziesmu, citā brīdī jau pavisam ko citu. Nezinu, kādēļ tā tas notiek.
It īpaši es runāju par šķēršļiem, kas Latvijas Paralimpiskajai komitejai ir jāpārvar, realizējot ieceri izveidot Paralimpisko sporta centru.
Vai vari, lūdzu, pastāstīt, kādēļ Latvijai būtu nepieciešams Paralimpiskais sporta centrs? Vai tad ar esošo sporta infrastruktūru nepietiek?
– Nepietiek – tas būtu maigi teikts! Šāds centrs ir absolūti nepieciešams, un iecere ir vienkārši lieliska. Man jau sen dzima doma, ka vajadzīgs multifunkcionāls, pielāgots sporta centrs, kur trenēties cilvēkiem ar invaliditāti. Esam ieplānojuši izveidot kompleksu, kur cilvēki ar invaliditāti var gan sportot, gan būt mediķu uzraudzībā, gan pārnakšņot, gan paēst, gan strādāt, gan varbūt apgūt kādu arodu… Centrā viss būs pielāgots cilvēkiem ar jebkuru invaliditāti, lai viņi justos brīvi un spētu koncentrēties treniņiem un savas veselības uzlabošanai. Paralimpiskais sporta centrs dos iespēju atpūsties arī vecākiem, kuriem ir bērns ar invaliditāti, uzticot savas atvases speciālistiem, kas parūpēsies un iedos viņiem jaunas prasmes. Šāds centrs ir vajadzīgs ne tikai sportistiem, bet visai sabiedrībai kopumā, jo parādītu cilvēkiem jaunas iespējas un mazinātu neapmierinātību ar dzīvi. Ieguvēji būtu visi.
Turklāt multifunkcionālais centrs ir nozīmīgs projekts ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas un pat pasaules mērogā, jo tajā viss būs veidots atbilstoši starptautiskajiem noteikumiem, lai varētu rīkot gan starptautiskās sacensības, gan treniņnometnes ārvalstu sportistiem.
Vai tiešām šobrīd cilvēkiem ar invaliditāti trūkst iespēju trenēties?
– Tās ir ļoti ierobežotas. Pat bez invaliditātes jau trūkst vietas, kur trenēties vieglatlētikā. Cilvēkiem ar invaliditāti iespējas ir vēl mazākas. Atliek vien braukt uz Lietuvu vai Igauniju, bet tas maksā naudu – tie ir papildu izdevumi, kuru nebūtu, ja Rīgā tiktu uzcelts Latvijas Paralimpiskais sporta centrs. Darbs pie šāda centra izveides ir uzsākts. Cilvēki – lielākoties, entuziasti bez atalgojuma – šobrīd strādā, lai projekts tiktu īstenots dzīvē.
Tu iepriekš pieminēji, ka ieceres īstenotājiem tiek likti šķēršļi – vai sapratu pareizi?
– Latvijā laikam neviena laba ideja nevar īstenoties bez šķēršļiem. Kā jau teicu, mēs esam gatavi paši strādāt un veidot šo centru, līdzīgi kā tas notiek Dubajā, kur Paralimpiskā komiteja apsaimnieko centru, kurā ir stadioni, sporta un trenažieru zāles. Aizbraucot uz turieni, rodas papildu motivācija ko līdzīgu izveidot arī Rīgā. Nezinu, kādu motīvu dēļ birokrāti visiem iespējamiem līdzekļiem ir bremzējuši uzsākto darbu pie Latvijas Paralimpiskā sporta centra izveides, lai gan pēc Paralimpiskajām spēlēm Rio, kur izcīnījām četras medaļas, gan izglītības ministrs Šadurskis, gan premjers Kučinskis apsolīja atbalstu. Saeima ar likumu 2018. gadā piešķīra 1,2 miljonus Latvijas Paralimpiskā sporta centra izveides uzsākšanai, bet IZM Sporta departaments lika šķēršļus, lai mēs šo naudu reāli saņemtu. Un nesaņēmām arī. Grūti izteikt, cik tas ir absurdi!
Latvijā uzskats ir tāds: mēs labāk iedosim papildus piecus eiro, bet tu sēdi mājās un nelien ārā. Bet varbūt tomēr ir nepieciešams, ka cilvēks pēc traumas vai mamma, kas atved savu bērnu ar invaliditāti uz fizkultūras nodarbībām, redz, ka bērnam pēc tikšanās ar treneriem, čempioniem ir mirdzums acīs, ka viņš vēlas darboties. Emocionāli ģimenei paliek vieglāk, mazinās stress, ir mazāk jāiet pie ģimenes ārstiem, nav jāmeklē palīdzība, lai tiktu ārā no depresijas.
Mēs esam gatavi šādu centru izveidot. Jā, mūsu cilvēku resursi nav lieli, bet arī ar nelieliem resursiem daudz var paveikt. No valdības ir vajadzīga tikai, teikšu, – nieka nauda, papīriņi, kuriem patiesībā nav nekādas vērtības. Vērtība ir cilvēks. Esmu priecīgs, ka mums ir tādi cilvēki, kas gatavi ieguldīt savu spēku un enerģiju, lai šādu centru izveidotu!
Paralimpiešiem ir divas misijas – sportiskie rezultāti un palīdzēt cilvēkiem pēc traumām, kuriem patiešām ir ļoti grūti, atgūt prieku dzīvot. Mēs bieži dzirdam izteikumus, ka latvieši ir pārāk drūmi, ka pārāk maz smaidām. Tieši to vēlamies mainīt – dot cilvēkiem prieku un motivāciju smaidīt, būt laipniem un draudzīgiem! Nav taču labāku zāļu par smaidu, par pateicību. Valsts, ieguldot līdzekļus Paralimpiskajā sporta centrā, patiesībā tos ietaupīs uz pabalstiem, medicīnas izdevumiem.
Mēs kā sportisti, atvedot no dažādām sacensībām augstākā kaluma medaļas, esam izdarījuši visu; tagad būtu laiks arī valstij dot savu artavu!
Intervēja Līga Muzikante
“DDD” Nr. 17(415), 2018. gada 5.–20. septembris
