Aldis Šūpulnieks: No skriešanas ar kruķiem līdz slēpošanai paralimpiskajās spēlēs

Latvijas valsts vārds ziemas paralimpiskajās spēlēs  šogad tika nests trešo reizi valsts vēsturē. Pirmo reizi – 1994. gadā Lillehammerē Latviju distanču slēpošanā pārstāvēja Aldis Šūpulnieks, godalgotā paralimpieša vieglatlēta Aigara Apiņa treneris. Par paša Alda Šūpulnieka sportista karjeru, lielo gribasspēku, apņēmību un spēju ar humoru pārvarēt nedienas ir daudz stāstāmā un klīst mīļas leģendas.  

Aldis ar smaidu stāsta, kā sācis nodarboties ar parasportu: “Kaut arī kāja pēc iznākšanas no slimnīcas nelocījās, panācu, ka spēju vismaz pret to atspiesties. Tas ļāva pievērsties vieglatlētikai. Sākumā gan sports pēc neveiksmīgām kustībām raisīja ļoti lielas sāpes, tomēr pienāca brīdis, kad tās bija arvien retākas. Sāku tipināt pa istabu, tad ārā skrēju ar kruķiem, pēc laika spēju noskriet pat 20 kilometrus. Esmu izcīnījis trešo vietu starp veselajiem trīs tiltu skrējienā Salacgrīvā.” 

Aldis Šūpulnieks ir piedalījies gan starptautiskās sacensībās cilvēkiem ar invaliditāti, gan paralimpiskajās spēlēs. Jaunības gados viņš, būdams vēl vesels, aktīvi nodarbojās ar vieglatlētiku, taču 1974. gada ziemā Baltijas mašīnu izmēģinājumu stacijā traumēja gurnu, un sākās smags iekaisums, līdz pat sepsei. Ilgāku laiku Aldis atradās uz robežas starp dzīvību un nāvi, taču dzīvotgriba un gribasspēks nāvi uzvarēja. Traumas dēļ viņš ieguva invaliditāti. Locītavu skrimšļos bija pazudis šķidrums, kauls berzās pret kaulu. Taču šis cilvēks nepadevās – kustējās, sportoja caur sāpēm un ciešanām. 1989. gadā Eiropas čempionātā viņš izcīnīja 3. vietas diska un šķēpa mešanas disciplīnās. 1992. gadā Barselonā vasaras paralimpiskajās spēlēs ieguva 8. vietu diska mešanā. 1996. gadā startēja arī Atlantas spēlēs lodes grūšanā un diska mešanā.

Šoreiz lai izskan viņa mazliet dēku pilnais stāsts par piedalīšanos ziemas paralimpiskajām spēlēs Lillehammerē 1994. gadā.

Latvijas paralimpietis Lillehammerē. Saruna ar treneri  un bijušo paralimpieti Aldi Šūpulnieku.

– Drīz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas jūs piedalījāties ziemas paralimpiskajās spēlēs Lillehammerē, Norvēģijā. Vai tagad, vērojot sportistu došanos uz paralimpiskajām spēlēm Pekinā, atceraties savus startus un saskatāt kādas līdzības?

– Atceros. Par to visu varētu veselu grāmatu sarakstīt – tik neparasti interesants ir mūsu valsts pirmais starts ziemas paralimpiskajās spēlēs, kurās es biju vienīgais Latvijas pārstāvis. 1994. gadā, kad notika ziemas paralimpiskās spēles, piedzīvojumi ļoti atšķirās no paralimpiešu došanās uz Pekinu šodien, 2022. gadā.  Un, zinot, cik nopietni tiek gatavotas šādas sacensības, es patiešām nesaprotu, kā varēju tur nokļūt un iespraukties… jo lēmums par piedalīšanos tika pieņemts īsi pirms pašām spēlēm, 1993. gada rudenī. 

– Kā nokļuvāt Lillehammerē – kāds ir šis stāsts?

– Neticams. Amizants. Radās iespēja bez jebkādām starptautiskām atlases sacensībām tikt uz olimpiādi. Protams, Latvijā notika sportistu atlase, un es kļuvu par labāko. Slēpošana kā sporta veids man nav bijis gluži svešs, jau tehnikuma laikā ar to nodarbojos. Togad bija laba, sniegaina ziema, tādēļ varēju Lillehammeres spēlēm gatavoties tepat, Limbažos. No sportistiem uz šīm spēlēm no Latvijas devos vienīgais.

– Lai dotos uz tik nozīmīgām sacensībām, ir nepieciešams arī aprīkojums…

– …jā, bet 1994. gadā Latvijā bija vēl liela nabadzība. Bija vajadzīga ne tikai nauda, bet arī izdoma, kā kaut ko sadabūt, sarunāt, saorganizēt. Tolaik šāds brauciens bija vesels piedzīvojums! Pats par savu naudu samaksāju 250 dolāru lielo dalības maksu. No inventāra man bija tikai tas, ko pats spēju sadabūt. Norvēģi piedāvāja īrēt slēpes, bet par to vajadzēja maksāt, turklāt baidījos, kas notiktu, ja es šīs slēpes trasē salauztu. Tāpēc nolēmu paņemt slēpes no tehnikuma, kur strādāju, – labākās, kādas bija. Plastmasas slēpītes, paredzētas slīdsolim, nevis klasiskajai distanču slēpošanai, kaut arī pieteicos tieši klasiskajai distancei. Nepievērsu tik lielu uzmanību, līdz par kļūdaino slēpju izvēli pilnībā pārliecinājos Lillehammerē. Šis bija arī viens no iemesliem, kāpēc jau pirmajā dienā piecu kilometru distances slēpošanā saņēmu diskvalifikāciju.

– Kāpēc jūs diskvalificēja?

– Tā bija spēļu pirmā diena. Starta laukums pārpildīts ar cilvēkiem, valdīja diezgan haotiska atmosfēra. Man bija pirmais numurs, bet pūļa dēļ es neredzēju, kur atrodas starts. Turklāt mugurā man bija jaka, bet starta numurs – zem tās. Cilvēki ar slēpēm nesās man garām, es viņiem pakaļ saucu: “Kur ir starts? Kur ir starts?” Bet neviens neko neatbildēja, katram bija savas darīšanas. Kad beidzot pamanīju meklēto startu, bija pienācis jau pēdējais brīdis doties trasē. Par laimi, novilku jaku, un kļuva redzams mans starta numurs. Tas palīdzēja nenokavēt.

– Un tomēr kāpēc jūs diskvalificēja?

– Biju rūpīgi saziedis slēpes, lai labi slīd, bet uz tikko pamanīto starta vietu vajadzēja ātri doties pa tādu kā čūskveida, zig-zag špūrēm. Lielās sacensībās nebiju piedalījies un izlēmu – lai pataupītu smēru un ātrāk tiktu pie starta, kāpšu vairākām špūrēm pāri. Tas izrādījās liktenīgi. Biju pārkāpis pāri tai sliecei, kuras galā uz slēpēm tiek likts zīmodziņš. Lūk, kad nu beidzot startēju un noslēpoju savu distanci, tiesnesis noliecies meklēja, kur tad man uz slēpēm ir šis marķēšanas zīmodziņš… bet tā nebija. Rezultātu neieskaitīja. Tā es ar pirmo numuru pirmajā disciplīnā pirmajā dienā biju atklājis ziemas olimpiādi Latvijai. [Smejas.] Pēc tam 20 km slēpojumā ieguvu 13. vietu, tuvu beigu galam.

Jā, arī garajā distancē piedzīvoju neveiksmi. Viens posms bija ļoti kalnains. Braucot pāri tiltiņam, sekoja ass pagrieziens, un es izdarīju kļūdu. Straujajā pagriezienā abas slēpes turēju špūrēs, taču vajadzēja vienu kāju izņemt no slieces un pieslidināt. Viena kāja man ir īsāka, un tieši uz to pusi pagriezienā ar centrbēdzes spēku tiku izmests no trases un iemests kraujas malā esošajā tīklā. Šajā brīdī kājas sakrustojās, nācās ķimerēties, lai tiktu laukā no tīkla un atpakaļ trasē. Sapūlēju kāju muskuļus, tāpēc sāka raut krampji – tik spēcīgi, ka gandrīz nevarēju tikt uz priekšu. Sakodu zobus un tomēr distanci pievarēju, taču arī rezultāts uz beigu galu vien bija.

– Vai paralimpisko spēļu atklāšanā jūs arī piedalījāties paša sarūpētā tērpā?

– No valsts līdzekļiem man nopirka uzvalku, mēteli. Kājās man bija sponsoru ziedoti zābaki, ļoti labi un pamatīgi. Tas arī vienīgais – visu pārējo meklēju pats. Vēlāk uzzināju, ka Sporta pārvalde manām vajadzībām bija piešķīrusi vairāk naudas, bet līdzbraucēji bija izdomājuši, ka to pietaupīs citām sacensībām. Jā, vēl atceros, ka pie starta lietuviešu paralimpiešu ģenerālsekretārs ievēroja manas necilās slēpju nūjas un iedeva labas – no savas komandas inventāra. Jo trase bija tik ledaina, uzsalusi, ka ar manām nūjām būtu “vakars uz ezera”.

– Kādi bija paši dzīves apstākļi Lillehammerē? 

– Tobrīd Norvēģijā studējošie latviešu studenti dzīvoja nabadzīgi. Es ar vairākiem no viņiem sadraudzējos. No olimpiādes ēdnīcas nesu ēdienu. Visbeidzot, trīs dienas līdz olimpiādes beigām ēdnīcā vairs nebija ko ēst…

– Kā tā?

– Nu tā. Organizatori jau pirms tam ļoti cīnījās, lai neviens neko no ēdnīcas laukā nenes, tomēr daudziem izdevās iznest. Arī man. Lūk, un trīs dienas līdz paralimpisko spēļu beigām dalībnieki šiverēja pa lielo ēdnīcu un meklēja ēdienu, jo gribējās ēst… Tā nekad nekur nav bijis! Situāciju izglāba kāda norvēģu firma, kas atveda zivju konservus. Lūk, viss beidzās labi. Par neveiksmēm nevajag noskumt!

Intervēja Līga Muzikante