Aleksandrs Ronis par supermeniem, volejbolu un kino karjeru
“Atceros, kā vilciens ievilka kājas. Vispirms vienu, pēc tam nokritu uz sliedēm. Otrai kājai pārbrauca divi vagoni. Gulēju uz uzbēruma, skatījos uz savām nobružātajām sandalītēm un dusmojos, ka esmu sabojājis jaunās kurpes.” Aleksandrs Ronis kājas zaudēja īsi pirms savas sestās dzimšanas dienas. Tagad viņam ir 20, un puisis šajā vecumā ir sasniedzis vairāk par daudziem saviem vienaudžiem: piedalījies divās filmās, saņēmis starptautiska kinofestivāla balvu kā labākais aktieris un nu arī godalgots starptautiskās sēdvolejbola sacensībās.
Par to, kā volejbols mainīja dzīvi
Ar Aleksandru tiekamies kādā Rīgas centra kafejnīcā. Puisis nupat atgriezies no sacensībām Maskavā un tūliņ steidzis uz jauno protēžu pielaikošanu. Aleksandru ir grūti noķert, jo viņš atrodas nemitīgā kustībā, dienā norullē desmitiem kilometru. Ik dienu brauc no Jelgavas uz Rīgu un atpakaļ. Aleksandrs vagonā ierāpjas pats, pēc tam uzceļ ratiņus.
“Reizēm kāds steidz palīgā. Gadās, ka paķer ratiņus, noliek tos divus metrus no vilciena, bet kā man līdz tiem tikt? Pa platformu? Labāk es pats, pa šiem gadiem jau esmu pieradis,”teic Aleksandrs
14 gadus Aleksandrs dzīvo bez kājām, bet viņa optimismu un dzīves alkas var tikai apbrīnot. Puisis ir radis pats tikt galā ar visām grūtībām. Viņš uzskata, ka tieši cilvēks ir tas dzinējspēks, kas vada dzīvi, neraugoties ne uz kādiem apstākļiem. Cilvēks pats izdara izvēli – tādu, ko uzskata par vajadzīgu. Tā Aleksandrs nonācis gan kino, gan sportā.
“Sēdvolejbolā nonācu pirms četriem gadiem, kad man bija 16,” atceras Aleksandrs. “Viss sākās ar to, ka iebraucu veikalā, lai nopirktu cimdus, mēneša laikā man aiziet pa diviem pāriem. Tur satiku Andreju, kas vēlāk kļuva par komandas biedru. Viņš jautāja, vai es sportoju. Tolaik jau spēlēju basketbolu, bet volejbols man bija kas jauns. Aizgāju uz treniņu, nebiju paņēmis līdzi pat maiņas apģērbu. Domāju, nu kas tad tur, paskatīšos un viss. Laukumā – dažāda vecuma puiši, kam virs 20, kam jau sen 40. Visi kapā volejbolu ar tādu azartu. Sauc mani: “Ko tur skatīties? Paskatīsies internetā, nāc spēlēt!””
“Izlīdu no ratiņkrēsla, pārsēdos pie pārējiem uz grīdas. Sākām strādāt pie servēm. Es ļoti ātri kustējos pa laukumu, neviens tur nebija tik ātrs. Protams, sākumā viss bija šķērsām, es taču neko nepratu. Treniņa beigās sakreņķējos. Taču treneris uzreiz teica, lai nāku vēl. Pēc tam daudzreiz zvanīja un uzstāja, lai braucu. Treniņi notika Rīgā, Abrenes ielā, bet es dzīvoju Jelgavā. Sākumā vingrinājāmies metienos pie sienas, vēlāk – uz grīdas. Apzinājos, ka velku komandu uz leju, pie manis izgāzās visas bumbas. Bet nekas, ar gadiem “pavilkos” tā, ka tagad jau vairs nevaru iedomāties savu dzīvi bez volejbola,” stāsta Aleksandrs.
Nesen Aleksandrs kopā ar komandu piedalījās sēdvolejbola čempionātā Maskavā. Naudu braucienam vākuši pa visu pasauli, un ne veltīgi – Latvijas komanda izcīnījusi pirmo vietu. “Maskavā biju pirmo reizi. Četrās dienās mēs tā īsti neko neapskatījām, jo visu laiku spēlējām. Uzņemšana bija sirsnīga. Mani pārsteidza sporta zāle – milzīgs angārs, kurā agrāk bija lodīšu gultņu rūpnīca. Piectūkstoš kvadrātmetri! Tas viss sadalīts septiņos laukumos dažādiem sporta veidiem. Vareni un vērienīgi!” sajūsminās Aleksandrs.
Sestā dzimšanas diena – komā
Par 2004. gada notikumiem Aleksandrs stāsta mierīgi, bez īpašas traģikas. “Kopš dzimšanas esmu bijis nemiera gars, vienmēr kaut kur joņoju, skrēju. Atceros – brauc mašīna, bet es skrienu blakus pa trotuāru, mēģinu apsteigt. Arī tagad esmu tāds: uzlieku austiņas un nesos uz priekšu. Vienmēr esmu bijis azartisks. Un arī 2004. gada 8. augustā notikušais daļēji ir azarta dēļ,” stāsta Aleksandrs.
Tolaik Aleksandra ģimene dzīvoja Bolderājā. Aiz mājām – dzelzceļš, pa kuru nemitīgi kursējuši kravas vilcieni. Liktenīgajā dienā mamma bija darbā, puisēnu pieskatījuši radinieki. Aleksandrs tika saukts mājās, bet viņš teicis, ka paliks pagalmā. Un pie pirmās izdevības aizskrējis no turienes kopā ar vecākiem bērniem: “Man raksturs ir tāds – esmu ļoti pārliecināts par sevi. Ticu, ka visu varu. Tā bija arī sešu gadu vecumā. Todien kopā ar mani bija vecāki bērni. Viņi stāstīja, kā ķeras pie braucošiem vilcieniem un vizinās. Es tūliņ paziņoju, ka arī tā protu. Gribēju izskatīties “krutāks”. Kad brauca vilciens, es pieķēros pie pakāpieniem un braucu. Braucu un domāju, kur gan man uzmest kājas. Sapratu, ka zem kājām nav atbalsta, mēģināju pievilkties augstāk, un tā mana kāja nonāca zem riteņa. Nokritu uz sliedēm un faktiski tiku pārcirsts, jo pār otru kāju pārbrauca divi vagoni. Atjēdzos uzbēruma otrā pusē. Kā tur nonācu, nezinu. Atceros, ka ieraudzīju savas jaunās sandalītes, ko vilciens bija nobružājis. Mēģināju piecelties, bet zaudēju samaņu.”
“Mobilo telefonu mums nebija, bērni skrēja mājup, lai pastāstītu savai mammai. Tas viss notika pie stacijas “Daugavgrīvas cietoksnis”. No turienes atskrēja kāds vīrietis, tūlīt izsauca ātros. Slimnīcā trīs dienas biju komā. 10. augustā man ir dzimšanas diena, pie samaņas nācu 11. augustā, viss pārsējos un ar caurulītēm. Blakus sēž mamma un raud. Sāku viņu mierināt, mēģināju piecelties. Mamma mēģināja mani guldīt atpakaļ. Un tad es pirmo reizi sapratu, ka tā ir realitāte, nevis baiss sapnis,” atceras Aleksandrs.
Bērnībā daudzas lietas ir vieglāk pārdzīvot. Jā, mazais Aleksandrs vairs nevarēja rāpties kokos kā agrāk. Viņš nevarēja skraidīt ar draugiem pa apkaimi. Tomēr notikušo viņš uztvēra pavisam mierīgi.
“Apziņa, ka kāju nav, nāca vēlāk. Slimnīcā gulēju ilgāk nekā gadu. Tur gan bija neizturami garlaicīgi, es visu laiku gulēju un lasīju komiksus. Pa šo laiku man bija 12 operācijas, ilgākā no tām – 16 stundas, tajā no kaulu atliekām atdalīja ādu.”
“Ādu ņēma no vienas kājas, lai aizlāpītu otru. To vajadzēja pieaudzēt, pieradu pie tā. 2005. gada 1. septembrī sāku iet Rīgas 71. vidusskolas 1. klasē. Neviens man pāri nedarīja, bet es vienmēr apzinājos, ka esmu īpašs.”
Skolas gados Aleksandrs piedzīvoja vēl divas operācijas, bet turpināja pārvietoties pa dzīvi ar smaidu: “Atceros, kā skolotāji vienmēr klasesbiedriem teica, lai ņem piemēru no manis. Man padevās matemātika, bet ar latviešu valodu bija smagi. Mācījāmies kopā ar mammu, reizēm ar siksnas palīdzību. Nebija nekādu atkāpju. Pēc pirmās klases pārcēlāmies uz Āgenskalnu, tur man parādījās draugs.”
Iekļaušanās latviešu vidē
Līdz sestajai klasei Aleksandrs mācījās 71. vidusskolā, tur bija plūsma bērniem ar ierobežotām iespējām. Vēlāk ģimene pārcēlās uz Jelgavu. Kā tagad nokļūt līdz skolai Rīgā? “Patēvs teica, lai braucu ar viņu. Taču viņam darbā jābūt astoņos, bet man stundas sākas deviņos. Nodomāju, ka es tā negribu. Tika meklēta internātskola Jelgavā, bet ar manu diagnozi tur neņēma. Tad sāku pats meklēt skolu, atradu Raiskuma internātskolu, kas vienlaikus bija arī rehabilitācijas centrs. Sākumā bija grūti: lai gan tētis ir latvietis, ģimenē visi runāja krievu valodā. Arī skolā es mācījos krieviski. Atceros – matemātikas stundā visu pierakstu, bet neko nesaprotu. Pēc stundām eju pie skolotājas, bet viņa nesaprot, kā man to paskaidrot krievu valodā. Kad iedraudzējos ar klasesbiedriem, kļuva vieglāk. Bija arī jautri. Meklēju dziedāšanas kabinetu, pieeju pie meitenēm un prasu: “Kur ir muzika?”” smejas Aleksandrs.
Otrajā semestrī Aleksandrs jau brīvi runāja latviski, vien jauca galotnes. Tieši internātā sāka spēlēt basketbolu: “No dzimšanas esmu bijis izveicīgs, tādēļ man ļoti iepatikās basketbols. Mums bija ļoti laba komanda. Atceros, kā tika rīkotas sacensības starp līdzīgiem internātiem no Lietuvas un Igaunijas. Gan mēs pie viņiem braucām, gan viņi pie mums. Visi ratiņkrēslos, dzenājamies pa laukumu. Vareni! Mūsu komandā bija meitene, kas no jebkuras vietas laukumā trāpīja grozā. Pabeidzot devīto klasi, bija jāpieņem lēmums par nākotni. Es iesniedzu dokumentus Jūrmalā, lai mācītos par datoru tehniķi. Te man sakrita viss – gan basketbols, gan volejbols. Mājasdarbus atstāju novārtā, paņēmu “akadēmisko”, bet vēlāk izņēmu dokumentus, jo sapratu, ka mans aicinājums ir sports,” spriež Aleksandrs.
Supermens invalīda krēslā
Tad Aleksandra Roņa dzīvē negaidīti ielauzās kino. Filmas “Sarauj, Just!” pamatā ir reāls stāsts, kā Aleksandrs palīdzēja aizturēt zagli. “Tas sanāca nejauši. Gribējām uztaisīt nelielu filmu par sēdvolejbola asociāciju. Piemēram, Vācijā, kur ir daudz šādu klubu, sacensības notiek nemitīgi. Bet mums ir tikai divas komandas. Lai sports attīstītos, nepieciešami jauni spēlētāji. Nu, lūk, tā uz mūsu treniņu tika uzaicināts režisors Pāvels Gumennikovs. Kāds spēlētājs uz treniņu bija ieradies ar skrituļdēli un sāka ripināties pa zāli. Es teicu: “Iedod pabraukt!” Un sāku nēsāties pa zāli un veidot virāžas. Sarunājāmies ar Pāvelu un aizrāvāmies, es viņam pastāstīju atgadījumu, kā pie “Origo” aizrunājos ar savu paziņu. Mums pienāca iereibis svešinieks, vispirms palūdza cigareti. Mēs viņu “atšuvām”, bet tad viņš pēkšņi apgriezās, norāva meitenei no pleca somu un aizskrēja. Es viņam sekoju ratiņkrēslā. Viņš laikam bija piedzēries. Tikko kā saķēru vīrieti, viņš burtiski ienira asfaltā. Velku aiz somiņas un kliedzu: “Viņš nozaga somiņu!” Sākumā gribējām viņu nodot policijā, bet tad apžēlojāmies un palaidām. Šis stāsts arī kļuva par pamatu filmai par to, ka tu vari visu, pat ja esi invalīds. Galvenais – nekad nepadoties. Lai kādi arī būtu likteņa pavērsieni, tu esi tu. Neatkāpies!”
Aleksandrs teic, ka viņam nav bijis jātēlo, filmēšanas laukumā viņš bijis viņš pats. Izņemot to, ka pa asfaltu pārvietojās uz rokām: “Parasti tā nedaru, man ir ratiņkrēsls, vasarā – “longbords”. Taču es jutos kā supermens. Atceros, mūsu filmu rādīja bērnu un jauniešu kinofestivālā Itālijā. Tur bērni bija sajūsmā par manu varoni, viņš iedvesmoja. Viņi pat afišās Justu rādīja kā supervaroni invalīda krēslā.”
“Sarauj, Just!” ieguva balvu starptautiskajā kinofestivālā “Manhattan Short”, kā arī saņēma glaimojošas kritiķu atsauksmes. Aleksandrs sajuties gluži kā kinozvaigzne: “Es kļuvu vēl pašpārliecinātāks, pašvērtējums cēlās. Sāku brīvāk sarunāties ar meitenēm. Domāju, ka noteikti būšu kinozvaigzne, kas savieno sportu un kino. Starp citu, drīzumā būs vēl viena filma, kurā piedalos, – “Dvēseļu putenis”. Tas ir stāsts par to, kā Latvija 1919. gadā cīnījās par neatkarību. Šajā filmā tēloju kareivi, kurš cīņā zaudējis kājas. Atbilstoši sižetam es tur biju gan hospitālī, gan zirga mugurā, gan arī ģimene mani apraudāja. Ļoti patika filma. Vairāk piedāvājumu pašlaik man nav bijis.”
Atrast un nepadoties
“Nekad nežēlojos par likteni, cik tik varu, visu daru pats. Pats iekļūstu sabiedriskajā transportā, pats ievelku ratiņus. Daudzi kontrolieri, kas braukā vilcienos Rīga–Jelgava, mani pazīst jau tik labi, ka neprasa uzrādīt invalīda apliecību. Viegli iepazīstos, man nekad nav garlaicīgi. Vasarā vizinājāmies ar “longbordiem”, braucām peldēties uz karjeru. Starp citu, es ļoti labi peldu, laikam uzvārds uzliek pienākumu,” smejas Aleksandrs.
Arī privātajā dzīvē mūsu stāsta varonim viss ir kārtībā – viņam ir meitene, ar kuru jau sen draudzējas. Augustā sākuši satikties. “Pavadām kopā laiku, pastaigājamies. Gribēju sev jaunas protēzes. Pēc nokļūšanas zem vilciena man uztaisīja šausmīgas koka protēzes. Staigāju ar tām kā robots, protēzes nelocījās. Tās bija īstas mocības. Vēlāk man bija modernākas protēzes, kas ceļgalos locījās. Tomēr arī tajās staigāt bija ļoti neērti, ratiņos kaut kā viss ir ātrāk.”
“2012. gadā man izgatavoja ļoti labas protēzes,” atminas Aleksandrs. “Atceros, uzvilku rozā “unisex” bikses un izgāju pastaigā pa internātu. Meitenēm ļoti patika. Pēc tam, protams, nopirku ērtus džinsus. Bet tad salauzu ceļa bļodiņu, un garantijas remonts prasīja trīs mēnešus. Pa to laiku es paaugos un protēzes vairs nederēja. Tās atkal nosūtīja uz remontu, viss ievilkās, un es atmetu ar roku. Vēl tagad kaut kur šķūnī mētājas.”
Šoreiz pēc komandas biedra ieteikuma Aleksandram tiek gatavotas pilnīgi jaunas protēzes no mūsdienīgiem materiāliem. Runa nav par “gudrajām”, 30 000 eiro vērtajām protēzēm, kas “saprot”, ko grib cilvēks: “Tam vajag naudu. Divus mēnešus strādāju veloveikalā, skrūvēju divriteņus, regulēju, liku riteņus utt. Taču man bija jāizvēlas – darbs vai sports. Jā, gribu dabūt tiesības, nopirkt baltu “BMW e39″, gribu vizināties ar draugiem un meiteni pa pilsētu. Taču skatos uz cenām un saprotu, ka ar ratiņiem tomēr ir lētāk.”
Valsts Aleksandram nespēj piedāvāt darbu, savukārt privātie uzņēmēji nevēlas uzņemties atbildību par invalīdu. Tādus kā Aleksandrs neņem pat kasiera vai operatora darbā. Tomēr viņš turpina dzīvi uztvert viegli un ar humoru. Dzīvot vienai dienai un neprātot par nākotni.