“Latvijas Lepnums” Ināra Aperāne – paravieglatlētikas trenere, kura izaudzinājusi čempionus

Foto autors: TV3.lv

“Latvijas Lepnums 2024” balvu nominācijā “Sirdsdarbs” saņem Ināra Aperāne – panākumiem bagāta paravieglatlētikas trenere, kura ar savu nesavtīgo un mīlestības caurstrāvoto darbu spējusi izaudzināt čempionus.

Trenerei piemīt apbrīnojams talants saskatīt cilvēkā apslēptās iespējas un prasme tās pacelt dienas gaismā. Tieši viņa savulaik uzrunāja jau vairākkārt godalgoto paralimpieti Diānu Krūmiņu un pievērsa šķēpmešanai. Gluži kā ar rentgenstaru Ināra precīzi nosaka cilvēka ķermeņa spējas un ar izsmalcinātu intuīciju uztver viņa rakstura iezīmes, kas nepieciešamas, lai pārvarētu pats sevi un gūtu uzvaras sportā.

Viņas ikdiena ir piepildīta ar reāliem darbiem, kas palīdz cilvēkiem ar invaliditāti gūt panākumus, socializēties un sajust gandarījumu par uzvarām. Viņa ne tikai atbalsta, iedvesmo, atmodina cilvēkā prieku sportot un pilnvērtīgi dzīvot, bet kļūst arī par atbildīgu un drošu ceļabiedru. Jautāta par saviem audzēkņiem, Ināra atbild: “Katram esmu atdevusi daļu no sevis, no savas dzīves.”

Saņemt “Latvijas Lepnuma” balvu Inārai šķiet neparasti, jo, viņasprāt, tas ir ļoti augsts novērtējums, bet savu līdzšinējo darbu viņa būtu varējusi darīt vēl labāk. “Liekas, ka vēl var pilnveidot to lietu, kuru es daru, un ir tik daudz cilvēku, kuri to ir pelnījuši!” paškritiska ir laureāte.

Viņa neslēpj, ka, saņemot zvanu par balvas piešķiršanu, zvanītājā klausījusies ar aizdomām, neizpratni, zināmu satraukumu un vienlaikus sākusi analizēt pašas paveikto.

“Analītiskais prāts ieslēdzas, ko tagad darīt, ko tas nozīmē. Liekas, nav jau tik pelnīti, vajadzēja darīt labāk, vēl viss nav padarīts, lai to pelnītu. Tā paškritika ļoti mokoša. Šobrīd nekas no šīm sajūtām nav mainījies. Paškritika ir tikai vairojusies (smejas). Lai arī ir bijis laiks apdomāt, jāteic par to augsto novērtējumu milzīgs paldies visiem atbalstītājiem, bet ir viena lieta, bez kā es šeit nesēdētu un netiktu izvirzīta – ja man nebūtu kolēģu darbs, kas ir visa pamats. To darbs ir pamatā tām iespējām, kuras daru ar cilvēkiem. Nav tā, ka es viena pati stāvu līdzenā vietā,” stāsta Ināra.

Par treneri Ināra strādā jau ilgāku laiku, taču parasportā nonāca 2012. gadā. Un pat varētu teikt, ka tas notika nejaušības, apstākļu sakritības dēļ.

“Es pati savulaik trenējos šķēpmešanā un trenerim teicu: “Nekad nebūšu trenere, jo tas ir ļoti grūti.” Vecāki man bija sportisti, tādēļ es to nesavtīgo altruismu redzēju ikdienā. Viņi bija motosportisti. Viņu dzīve pagāja motosporta garāžās. (..) Viņi ir leģendāri ar savu darbu, un man tas piemērs bija tāds, ka, pirmkārt, ir nepieciešams sports, un, otrkārt, attieksme pret to. To nevarēja salīdzināt, ka viņi to darīja savtīgi tikai sev, bet arī palīdzēja ikvienam, kurš bija līdzās. Tas ir tas, no kā es mācījos. Gan strādājot sporta skolā tas derēja, gan tad, kad pie manis atnāca treneris Uldis Kurzemnieks, atveda sportistu un prasīja: “Vai tu varētu paskatīties, varbūt viņš var mest šķēpu?” Tas bija Dmitrijs Silovs. Šim izcilajam trenerim es nespēju atteikt, un no tā brīža, 2012. gada, esmu parasportā,” atminas Ināra.

Viņa piebilst: “Ja ir runa par sirdsdarbu, ja mēs kaut ko darām ar interesi, aizrautību, mēs to nejūtam, neanalizējam. Mums tai darbā visi grūtumi ir paciešami, optimisms pa priekšu, un mēs teciņus nopakaļ. Mani vecāki ir pierādījuši, ka viss ir iespējams.”

Sports neapšaubāmi prasa disciplīnu, stresu, nervus, arī sava veida ziedošanos – gan no trenera, gan paša sportista puses. Tas, savukārt, prasa enerģiju un spēku. Ināra atzīst, ka tā patiesi ir, proti, tas nav viegls darbs, un tomēr jāsaprot, ka darbs, kuru mīli, ir jādara uz maksimumu. Tas nozīmē, ka viss cits, tostarp laiks sev, paliek otršķirīgs. Pats galvenais ir labi padarīt savu darbu. Ja tas tā nav, tad “tā lieta ir jāapstādina”.

“Ir jādara maksimāli, nedomājot par to, vai tu sevi upurē vai nē, jo praktiski savas dzīves jau nav. Ir tikai šī dzīve. Rīts vai vakars, tu domā par viņiem, domā, kā labāk strādāt treniņu procesā, lai ātrāk sasniegtu vēlamo. Tas bieži vien… Cilvēkiem ar kustību traucējumiem sports pilnveido, attīsta viņu medicīnisko problēmu dēļ skartās kustības. Viņi kļūst spējīgāki sadzīvē. Viņi spēj noturēt krūzi, spēj paši uzsmērēt maizi. Tas viss viņiem ir liels pluss. Savukārt man ir prieks, ka ieguvums ir dubultā, ne tikai sportā. Tas ir tas prieks, par kuru esmu pārliecinājusies, ka tas agrāk vai vēlāk būs,” savu motivāciju strādāt izklāsta Ināra.

Viņa turpina: “Ja man jautā, kāpēc es to daru… Es vēlos to prieku, kuru es guvu, savulaik sportojot un metot šķēpu sava trenera vadībā, vēlreiz izbaudīt, redzot, kā to gūst citi. Mans prieks par sporta sasniegumiem ir tas, kuru gribu nodot citiem. Bet, strādājot ar paralimpiešiem, klāt ir nācis tas prieks, kur redzi, ka tu spēj uzlabot viņu veselības stāvokli, ka viņš kļūst spējīgāks savā sadzīvē.”

Ināra akcentē, ka katram parasportistam, kurš uzsāk savas gaitas sportā, motivācija rodas no tā brīža, kad viņam paskaidro, kur viņš ir, kāda ir viņa medicīniskā grupa sportā, un parāda, kādas disciplīnas ir iespējamas viņa grupā. “Vari parādīt, kāds ir rezultāts pasaulē. Vari ieteikt rakstīt dienasgrāmatu ar saviem sasniegumiem no pirmās dienas un ar datumiem, lai skatītos, vai līkne kāpj. (..) Viņš saredz jēgu tikai tādēļ vien, ka ieguva informāciju, kas viņam bija sveša. Ja nav informācijas, nav. Vajag vienu, kas atnāk, iedod informāciju, paskaidro,” stāsta laureāte.

Sports Latvijā jau kopumā dažbrīd, šķiet, atstāt tādā kā pabērna lomā, bet kā ir ar parasportu – vai par to runājam gana daudz, lai visi, kuri varētu sevi tajā realizēt, par to arī uzzinātu? Ināra teic – informācijas nekad nevar būt par daudz. Latvijas Paralimpiskā komiteja šajā ziņā dara daudz, tostarp visā Latvijā rīko parasporta dienas, Latvijas čempionātu šajā sportā u. tml. Taču vienmēr var labāk.

“Katrā ziņā es būtu ļoti priecīga, ja informācijas būtu tik daudz, ka visi cilvēki ar kustību traucējumiem, kas ir daudz maz spēka gados, nāktu ārā no mājām. Es labprāt viņus gaidītu. Kopā skatīsimies, kādā sporta veidā – ne tikai vieglatlētikā, bet arī, piemēram, loka šaušanā, peldēšanā, riteņbraukšanā, varat sevi realizēt!” aicina Ināra.

Šajā vasarā parasportā aizvadījām lielu notikumu, proti Parīzē norisinājās paralimpiskās spēles, no kurām Latvijas sportisti atgriežas ar trim zelta un divām sudraba medaļām. Ināra stāsta, ka šādi sasniegumi ir vēl viens veids, kā mūsu valsts, Latvija, tās vārds tiek nesti tālāk pasaulē. Tāpat sasniegumi ir apliecinājums citiem cilvēkiem ar kādām medicīnas problēmām, ka viss ir iespējams.

“Mēs esam spēcīga valsts. Mums ir ļoti daudz labas lietas, kas notiek un notiks. Ar šo pacēlumu un valsts vārdu sirdī mēs esam priecīgi startēt un braukt mājās ar medaļām. (..) Ar šīm medaļām un veiksmīgo startu cilvēkiem ar kustību traucējumiem Latvijā jāsaprot, ka visi ceļi ir vaļā. Ne tikai cilvēkiem bez medicīniskām problēmām, bet arī ar tādām. Viņi ir tikpat vērtīgi, nozīmīgi. Viņiem ir visi ceļi vaļā jebkurām aktivitātēm sportā,” uzsver Ināra.

Sarunas noslēgumā atgriežoties pie paškritikas un sajūtas, ka jādara vēl vairāk, Ināra pastāsta, ka vēlētos izstrādāt tādus vingrinājumus, kas būtu gana efektīvi, lai viņas parasportisti, kuri treniņiem var atvēlēt ierobežotāku laiku no savas ikdienas, varētu formu iegūt ātrāk.

“Pamazām iepazīstot nianses un īpatnības, ir interesanti izdomāt darba saturu, kuru varu treniņu procesā ieviest, un priecāties par to, kas darbojas. (..) Es uz to skatos paškritiski, jo katrs gadījums, katrs cilvēks, kurš ienāk sportā, ir citādāks. Te nekad tu nevari būt gatavs. Te visu laiku ir darbs, tu esi darba procesā. (..) Es strādāju jau ar sportistiem, kuri ir pieauguši un kuriem vajag pelnīt sev iztiku, ir darba laiks. Tas laiks, kas atliek treniņiem, ir par mazu priekš tā laika, kas ir nepieciešams, lai uztrenētos. Tādēļ man būtu ļoti svarīgi atrast dažādus vingrinājumus, kas ļautu viņus uztrenēt īsā brīdī,” atklāj Ināra.