Maija Ukstiņa: “Šo balvu uztveru kā vērtējumu parasportam Latvijā!”
“Mīļie! Ne jau es esmu īpaša. Bet īpašs ir parasports un sportisti tajā,” ar sev raksturīgo sirsnību saka daudzu parasportistu un sporta līdzjutēju iemīļotā trenere Maija Ukstiņa pēc “Trīs Zvaigžņu balvas 2022” par mūža ieguldījumu sportā saņemšanas, paužot nožēlu, ka apbalvošanas brīdī 14. janvāra vakarā nav izdevies pateikt visu iecerēto runu, arī šos vārdus.
Tādēļ lai plaši izskan Maijas Ukstiņas sagatavotā uzruna.
“Ja te uz skatuves stāvētu desmit treneri, katrs ar savu stāstu, un saņemtu mazu “Trīs Zvaigžņu” balviņu, es būtu ļoti gandarīta, bet ir tā, kā ir. Paldies visiem daudzajiem sveicējiem, pieteikuma iesniedzējiem, vērtētājiem, balsotājiem. Paldies Jelgavas domei, “Sporta servisa centram”, Jelgavas vieglatlētikas klubam, īpašs paldies Zemgales Olimpiskajam centram Ozollapas kunga personā par visa veida palīdzību, atbalstu un vienmēr par dziļo iejūtību. Īpašs paldies novosistiem, kas bija pirmie mani apsveicēji.
Manu dzīvi vada trīs mīlestības. Pirmā – mani dēli, viņu ģimenes, bērni, mazmazbērni, tuvi un ļoti tāli mani un vīra radi un ārkārtīgi mīļi kaimiņi. Otra mīlestība – mana Latvija, mūsu skaistā zeme. Te ir mūsu sapņi, cerības, mīlestība, bet netālu notiek vājprātīgas šausmas, kaut kas neiedomājams, neticams 21. gadsimtā. Mums ir ļoti augstu jāvērtē mūsu brīvība, katram ir jābūt ļoti atbildīgam un centīgam palīdzēt. Trešā mīlestība ilgst no deviņu gadu vecuma līdz šim laikam – sports!
Pārlēkšu pāri daudziem gadiem, darbiem, skolotājiem, treneriem… 1990. gadu sākumā Ruta Kļaviņa un Aija Kļaviņa dibināja paraklubu “Cerība” cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Ruta un Aija uzticēja man paravieglatlētu grupu. Vairāku gadu garumā notika kolosālas sacensības Ozolniekos, ar nu jau eksprezidentu Gunta Ulmaņa, Vairas Vīķes-Freibergas, Valda Zatlera piedalīšanos. Sacensībās piedalījās vairāk nekā 250 dalībnieku. Galvenā doma bija – “Pamēģini, tu vari! Tu vari labāk par mani!” Mēs izskrējām cauri pusei Eiropas, skatoties, mācoties un mēģinot startēt viņu sacensībās. Ruta Kļaviņa klubu “Cerība” vadīja 25 gadus, bet tad viss apstājās. Trūkst atbalsta – finansējuma, sponsoru…
2002. gadā Francijā, Lillē, Ingrīda Priede pasaules čempionātā ieguva 1. vietu, labojot pasaules rekordu diska mešanā. Tālāk sekoja četras paralimpiskās spēles – Atēnās, Pekinā, Riodeženeiro, Tokijā. Nu uzdevums ir Edgaram Bergam – būt gatavam Parīzes Paralimpiskajām spēlēm, pabeigt mācības Sporta akadēmijā un uzsākt trenera gaitas. Esmu bezgala priecīga par Dmitriju Silovu – viņš ir beidzis Sporta akadēmiju, strādā Krāslavā un veido paragrupu.
Vēl ir jautājums par Latvijas Paralimpisko sporta centru. Kopš 2017. gada ir iegādāta zeme. Šāda centra vajadzību nenoliedz neviens, taču lietas nekust uz priekšu. Šajā centrā jaunieši no visas valsts varētu saņemt rehabilitācijas, medicīnas pakalpojumus, pareizas sporta iemaņas, trenera padomus – arī izmitināšana un ēdināšana tur būtu. Turklāt aptuveni trešdaļa apkalpojošā personāla varētu būt cilvēki ar invaliditāti. Un Sporta akadēmijas klātienes studenti apgūtu pedagoģisko praksi, tādējādi iepazīstot parasportu, tā īpatnības, vajadzības, noteikumus. Aicinu Izglītības un zinātnes ministriju un Labklājības ministriju, kā arī valdību kopumā labvēlīgi risināt šo jautājumu. Ieguvēji būs visi, jo Paralimpiskais sporta centrs būs atvērts visiem. Visām pašvaldībām no sirds iesaku uzmeklēt šos jauniešus un pēc iespējas vairāk iesaistīt regulārās sportiskās aktivitātēs.
Mīļie, ne jau es esmu īpaša, bet īpašs ir parasports un sportisti tajā. Mums Latvijas Paralimpiskajā komitejā ir izveidojies draudzīgs treneru un mediķu kolektīvs, kas ļoti labi darbojas. Šūpulnieka kungs, Ozoliņas kundze, Aperānes kundze, Rozenštokas kundze un pārējie – mēs turamies kopā kā tāds viens kulaciņš. Ikviens un visi kopā mēs cīnāmies par rezultātu. Un šajā cīņā ir nepieciešams atbalsts, ko sniedz Latvijas Paralimpiskās komitejas darbinieki Daigas Dadzītes vadībā. Vienmēr, jebkurā laikā mums ir sasniedzams šis atbalsts. Katrs mūsu starts ārzemēs ir vesels notikums. Lai mēs nokļūtu tur, kur vajag, lai mums katram būtu sava vieta, lai mēs visu zinātu, par to rūpējas mūsu izcilā Zanīte (Zane Skujiņa-Rubene), kura visu pārzina, un mēs varam būt droši, ka nebūs tādas problēmas, ko viņa neprastu atrisināt. Zanīte var visu!
Vēlreiz paldies visiem! Un šo balvu es uztveru kā vērtējumu parasportam Latvijā. Paldies!”
Foto: LOK/Lauris Vīksne