No Limbažiem uz Parīzi ar domu par Losandželosu
Foto: Ausma Cīrulniece/LPK
Šovasar, kad Francijas galvaspilsēta Parīze kļuva par pasaules sporta centru, mūsu novada (Limbažu) faniem bija savējie, kuriem just līdzi gan olimpiskajās, gan – pēc ilgāka pārtraukuma – arī paralimpiskajās spēlēs. Tajās startēja limbažnieks Raivo MAKSIMS. Šķēpa mešanā viņš savā grupā izcīnīja 8. vietu, bet lodes grūšanā bija desmitais. Raivo ir Limbažu novada ģimnāzijas absolvents, trenējies Limbažu sporta skolā. Šobrīd dzīvo Rīgā, taču domā par atgriešanos dzimtajā pilsētā. Mācījies Medicīnas koledžā, arī Biznesa vadības koledžā, patlaban gan studijās paņemta pauze. Ir projektu vadītājs uzņēmumā Omniva, bet sportu sauc par savu profesionālo hobiju. Apmēram gadu spēlē arī divās amatierhokeja komandās Rīgā un Jelgavā.
Rudens pusē Raivo tikās ar skolēniem gan Valmierā, gan Alojas Ausekļa vidusskolā, Staiceles un Lādezera pamatskolā, vēl ir iecere paciemoties Limbažu skolās. Tās ir sarunas ne tikai par sportu, bet dzīvi – sapņiem un mērķtiecību, lai tos īstenotu. Lādezerā arī ”Auseklim” bija iespēja būt klāt pasākumā un vēl pēc tam uzklausīt Raivo stāstījumu.
Sākot tikšanos ar skolēniem, Raivo uzreiz pateica – lai nebūtu liekas ziņkārības, – ka viņš jau piedzimis bez kreisās rokas.
– Taču nekad neesmu juties atšķirīgs, arī apkārtējie, īpaši draugi ikdienā pat piemirst, ka man nav vienas rokas, jo vienmēr esmu bijis aktīvs, sportojis.
Izmēģināts viss, ko piedāvāja sporta skola
Atceroties laiku, kad apmeklējis Limbažu sporta skolu, Raivo tagad joko, ka izmēģinājis laikam gandrīz visu, ko tā piedāvāja.
Trenējies airēšanā un vieglatlētikā, spēlējis futbolu un florbolu, draugu kompānijā – arī volejbolu, taču visnopietnāk aizrāvies ar basketbolu pie treneres Sigitas Upmales. – Gribēju visu, reizēm gandrīz gāja par traku, tāpēc pieaugušajiem nācās mani piebremzēt, lai tomēr no kaut kā atsakos, – teic sportists. Turklāt līdztekus tam viņš mūzikas skolā apguva trompetes spēli, muzicēja arī divos orķestros. Nezinātāji tomēr reizēm brīnoties, kā ar vienu roku var spēlēt basketbolu un trāpīt trīspunktniekus.
Var, turklāt izcili – ar kreisās rokas daļu pietur bumbu, ar labo met. Kopā ar sporta skolas komandu spēlējis Latvijas Jaunatnes basketbola līgas čempionātos. – Un malā tikpat kā nekad nesēdēju, biju laukumā un konkurēju ar pārējiem. Šobrīd Raivo atzīst, ka tieši sporta veidu daudzveidība, ko izmēģinājis, viņam devusi fantastisku pieredzi, atrodot savu īsto vietu. Turklāt sports ir arī lieliska socializēšanās, iepazīšanās ar dažādiem cilvēkiem, jauni draugi.
Var teikt, ka basketbola treniņi pirms gadiem septiņiem arī kļuva liktenīgi ceļā uz paraolimpiskajām spēlēm. Par sportisko puisi bija uzzinājis Latvijas titulētākā paraolimpieša Aigara Apiņa treneris, limbažnieks Aldis Šūpulnieks, kurš nu jau diemžēl mūžībā. Aldis pēc kāda basketbola treniņa pienāca pie Raivo un piedāvāja, vai viņš negrib pamēģināt spēkus šķēpa vai diska mešanā, varbūt lodes grūšanā, piedalīties kādā no Latvijas vieglatlētikas čempionātiem cilvēkiem ar invaliditāti. Kāpēc gan ne? – Pirmajos čempionātos man nekādu sasniegumu nebija, jo vieglatlētikā papildus netrenējos. Taču pamazām, pamazām rezultāti uzlabojās, līdz jau bija situācija, ka Raivo grupā viņam nopietnu konkurentu nebija. Tas raisījis pārdomas – ja ir tik atzīstami panākumi, neko īpaši nedarot, iztiekot tikai ar ikdienas sportiskajām aktivitātēm, kādi tad būtu, ja sāktu profesionālāk trenēties tieši vieglatlētikā, apgūt škēpmešanas tehniku… Pirms gadiem trim izlēmis – ja reiz dzīve iegriezusies tā, ka sports kļūst par arvien nopietnāku aizraušanos, varbūt jāizvirza sev augstāki mērķi. Saņēmies un aizgājis aprunāties ar savu tagadējo treneri Ināru Aperāni (viņa ir bijusī šķēpmetēja, kuras kontā ir pat Eiropas junioru vicečempiones tituls). – Trenere bija ļoti atsaucīga un piekrita ar mani strādāt, – gandarīts ir Raivo, taču neslēpj, ka aizvadītie divarpus gadi nebūt nav bijuši vienkārši. Šobrīd sportista dienas režīms ir skarbs – pussešos no rīta pirmais treniņš, tad darbs un vakarā – otrs treniņš. – Turklāt biju pieradis vairāk būt komandu sporta veidos, vieglatlētikā rezultāts ir atkarīgs tikai no manis, cik daudz esmu izdarījis, gatavojoties sacensībām.
Stadionā esmu viens, un vispirms jācīnās pašam ar sevi… Tiklīdz esmu treniņā sevi pažēlojis, mazāk izdarījis, tas uzreiz ietekmē sniegumu.
Pārsteidzošais telefona zvans brīdi pirms pusnakts
Raivo biogrāfijā ir jau divi pasaules čempionāti paravieglatlētikā: pērn Parīzē (to tagad limbažnieks var dēvēt par savu īpašo pilsētu) un šopavasar Japānas pilsētā Kobē. Parīzē, debitējot tāda līmeņa starptautiskās sacensībās, Raivo izcīnīja 6. vietu lodes grūšanā. Tas bija pārsteigums gan pašam, gan trenerei un izlases biedriem.
– Protams, pirms starta bija satraukums, bet, stāvot sektorā un gatavojoties metienam, sapratu, ka man šis adrenalīns ir vajadzīgs, patīk šī sajūta. Pēc izcīnītās 6. vietas jau bijis skaidrs – atpakaļceļa īsti vairs nav, turpmāk sports būs ne tikai vaļasprieks, bet ikdienas pamats.
Protams, klusībā lolota doma par Parīzes paralimpiskajām spēlēm, tomēr pats sapratis, ka šoreiz var neizdoties paspēt, vairāk jāgatavojas nākamajām – 2028. gadam Losandželosā. Tā sevi arī noskaņojis.
Protams, bija gandarījums par februārī Grand Prix sacensībās Dubaijā izcīnītajām bronzas medaļām lodes grūšanā (13,12 m) un šķēpa mešanā (47,03 m). Savukārt maijā Kobē ar jaunu personīgo rekordu šķēpmešanā 47,92 m iegūta 11. vieta, bet lodes grūšanā ar 12,41 m – 12. vieta. Ar šiem mačiem sezona limbažniekam arī noslēgusies.
– It kā varēju sākt nedaudz atpūsties, bet – par laimi! – turpināju nopietni trenēties.
Un tad apmēram mēnesi pirms Parīzes spēlēm man piezvanīja: “Sāc kravāt mantas un gatavoties, komandā ir izmaiņas un tu dosies uz Parīzi!”. Bija pavisam vēls vakars, brīdis pirms pusnakts. Izdzirdot šo vēsti, jutos šokēts, apjucis, priecīgs… Nezinu pat, ar ko šīs emocijas salīdzināt. Tobrīd Raivo jau bija piekritis televīzijā komentēt citu Latvijas paravieglatlētu olimpiskos startus, taču pēkšņi izrādījās – būs jāstartē pašam.
Priekpilnā festivāla gaisotne paraolimpiskajās spēlēs
Raksturojot šīs vasaras īpašo gaisotni Parīzē, Raivo teic, ka patiešām bijis tā, kā parasti rāda filmās un stāsta par olimpiskajām spēlēm. Viss ir pārdomāts, lai sportistiem būtu ērti un viņi varētu parādīt savu labāko sniegumu. Ne velti olimpiskajās un arī paralimpiskajās spēlēs krīt tik daudzi pasaules rekordi. – Infrastruktūra – transports, apstākļi ciematiņā, ēdnīcas, kas strādā visu diennnakti, – ir sakārtota tā, lai sportistiem ne par ko nevajadzētu raizēties.
Turklāt viss apkalpojošais personāls ir bezgala laipns, atsaucīgs. Raivo atzīst – spēlēs sastaptie cilvēki, arī skatītāji bijuši tik smaidīgi, ka licies – visi ir laimīgi, valda priekpilna festivāla un svētku sajūta. Vienlaikus apjausts, ka spēļu rīkošana un norise ir arī bezgala vērienīgs bizness. Piemēram, sportists var nākt ar savu personīgo šķēpu, bet ir 99% iespējamība, kā šāds modelis jau ir reģistrēts spēlēm un savs rīks jāatstāj malā, jo visas pasaules populārākais inventārs noteikti būs pieejams sektorā.
Neaprakstāmas bijušas emocijas vieglatlētikas stadionā, kur tribīnēs atradās 60 000 gavilējošu skatītāju, kuri atbalstīja visus atlētus, priecājās par katru. – Un tad izsauc manu vārdu, pasaka, ka esmu no Latvijas, un parāda bildi uz lielā ekrāna.
Tās sajūtas nav izstāstāmas. Arī šīs fantastiskās emocijas ir spēcīga motivācija turpināt sportot, jo gribētos to visu izbaudīt vēl un vēl, – teic Raivo.
Limbažnieks startējis vienā grupā ar sportistiem no ASV, Kubas, Indijas un citām Āzijas lielvalstīm, kur, liekas, ļaudis jau ikdienā pieraduši pie cita skaļuma un trokšņa. Tomēr bijis pat pārsteidzoši redzēt, kā, atskanot līdzjutēju ovācijām Parīzes stadionā, sarāvušies arī viņi. Līdzjutēju balsu vilnis bijis apdullinošs.
Vērtējot sasniegtos rezultātus, sportists, kuram šobrīd ir tikai 25 gadi, atzīst, ka savās debijas spēlēs izdarīja maksimālo, ko varēja. Tagad jādomā par nākamo četrgades ciklu, gatavojoties Losandželosai. Apbrīnojami, cik vispār iespaidīgi ir parasportistu rezultāti. Piemēram, neredzīgo skrējēju uzrādītais laiks ir salīdzināms un dažkārt pat ātrāks par Latvijas šībrīža izcilāko vieglatētu rekordiem. Un šajā situācijā ierindoties pasaules labāko parasportistu desmitniekā savā grupā, kā tas izdevies Raivo, – ir oho!
Starp citu, viņš startē ne tikai Latvijas paravieglatlētikas čempionātos, bet arī parastajos, lai izjustu citādāku konkurenci, pārbaudītu savu varēšanu.
Atrast sevī spēku turpināt
Jautāts, vai tiešām nav šaubu brīžu, kad prātā nāk domas – kāpēc es sevi moku, varbūt labāk padzīvot vieglāk, Raivo atzinās, ka, bez šaubām, ir tādas reizes. Arī saprotot, ka treniņapstākļi Rīgā ir sarežģīti (Limbažos tie būtu daudz, daudz labāki), tad brīžam sev pajautājot – kāpēc es to daru?
– Taču parasti ātri atgūstu motivāciju. Svarīgs ir arī treneres uzmundrinājums, viņa jau no malas labi redz, kad varbūt pateikt, lai šovakar uz manēžu nenāku, bet aizeju uz teātri noskatīties kādu izrādi, lai ir citas domas, citas emocijas.
Lādezera skolēni ciemiņam pajautāja, vai sabiedrībā viņam tiek pievērsta īpaša uzmanība.
Sportists atbildēja, ka nebūt nav tik pazīstams, kaut televīzijas pārraides, īpaši raidījumi kanālā TV3, darījuši savu un ik pa reizei arī svešinieki palūdz autogrāfu. Starp citu, domājams, ka pēc četriem gadiem šie paraksti varētu iegūt papildu vērtību… Savukārt par roku – jā, limbažniekam dažkārt nācies pamanīt tai pievērstus skatienus un uzklausīt jautājumus. Ja tie ir korekti, atbildot. Taču Raivo atzina, ka viņam vienmēr veicies ar apkārtējo izpratni. Arī skolas gados nekad nav nācies saskarties ar citu bērnu izsmieklu vai kaut ko tamlīdzīgu.
– Ar lielāko daļu klasesbiedru biju kopā jau no bērnudārza laika, viens otru labi zinājām, visi bijām savējie. Ikdienā Raivo rokas protēzi nelieto, jo kopš bērnības pieradis lieliski tikt galā tāpat. Sacensībās, arī treniņos gan izmanto īpašu, tieši viņam pielāgotu protēzi, galvenokārt tāpēc, lai vienmērīgi un simetriski attīstītu un nodarbinātu abas ķermeņa puses. Protēzei ir divi īpaši uzgaļi – viens sportošanai, otrs drīzāk kosmētisks, lai pasākumos nemulsinātu apkārtējos. Pats vajadzību pēc tā nejūt, jo nekad nav juties atšķirīgs un varējis to pašu, ko citi. Tā viņu audzinājuši vecāki, vienmēr atbalstot. Pareizāk gan būtu sacīt, ka Raivo var daudz, daudz vairāk nekā lielākā daļa cilvēku. Un to panācis ar savu neatlaidību, gribasspēku un mērķtiecību.
Turēsim īkšķus par nākamajiem startiem!
Avots: Laikraksts ”Auseklis”
