Palīdz iemīlēt ziemu un slēpošanu

Foto no Līgas Laudiņas privātā ahīva

Dāvis Siminaitis, slēpošanas instruktors “Žagarkalnā”, jau ceturto sezonu uz īpašām sēdslēpēm vizināja un mācīja ar tām slēpot bērnus un pieaugušos ar funkcionāliem traucējumiem. Interese par to gadu no gada palielinās, un aizvadītajā sezonā bijis ap simt nodarbību. Ir slēpotāji, kuri piedalās katru sezonu, ir tādi, kuri šo pieredzi uzsākuši pirmo reizi.

Kā nonācāt līdz idejai mācīt cilvēkus ar kustību traucējumiem braukt ar sēdslēpēm?

Jāteic, tas nebija apzināts gājiens. Pirms gadiem piecpadsmit uz Žagarkalnu atveda Elīzu. Nemaz nezināju, ka viņai ir funkcionāli traucējumi, tas nebija ar aci redzams. Slēpošanu viņa apguva lēnāk nekā citi bērni, bet vecāki bija neatlaidīgi, veda uz treniņiem, un meitenei izdevās apgūt šo prasmi. Tagad viņa slēpo ne tikai visās Žagarkalna trasēs, bet arī Alpos.

Pirmo reizi, ka puisis ar funkcionāliem traucējumiem iekāpj sēdslēpēs un slēpo, redzēju Somijā. Turp braucu regulāri, jo instruktoriem nepārtraukti jāceļ kvalifikācija. Sapratu, ka vienu no moduļiem, ko kvalifikācijas celšanai varu apgūt, ir adaptīvā slēpošana. Izlēmu apgūt tieši šo kursu, lai gan man nebija skaidras atbildes, kāpēc to izvēlējos. Pirmajā reizē mani nepaņēma, bet otrajā gadā varēju mācīties. Mums pašiem bija gan jāslēpo ar šīm sēdslēpēm, gan vienam otrs jāvizina, gan jāuzliek speciālas brilles, kas imitē daļēju vai pilnīgu aklumu, lai piedzīvotu, kā ir braukt lejā no kalna, neko neredzot. Atbraucot uz Latviju, sapratu, ka ko tādu vajadzētu izmēģināt arī pie mums. Sāku interesēties, cik maksā ekipējums, izrādījās, ka summas ir gana ievērojamas, tāpēc nolēmu pirmajai sezonai braucamo no somiem īrēt, lai latviešiem parādītu, ka ir šādas iespējas. Ar draugiem un paziņām kopā meklējām finansējumu, bet mums par pārsteigumu somi tomēr neprasīja naudu par īri. Žagarkalns nāca pretī ar iespēju izmantot trasi, pacēlāju un arvien šo ideju atbalsta. Tā kā jau pirmajā sezonā bija interese par iespēju, sapratu, ka ir jāiet uz priekšu. Ar ziedotāju atbalstu iegādājāmies paši savu inventāru.

Kāda ir bērnu un vecāku pirmā reakcija, nonākot uz kalna?

Domāju, sākumā pat cilvēki nesaprata, kas tas par braucamlīdzekli, kā tas izgatavots. Manuprāt, vecākiem, kuri atļauj saviem bērniem ar kustību traucējumiem darboties uz kalna, tā ir liela uzdrīkstēšanās un arī uzticības kredīts man. Ir ļoti labi, ka “Žagarkalnā” ir trase, kas ļoti ērta arī šādiem braucējiem, arī pacēlāju puiši vienmēr ir atsaucīgi un palīdz slēpotājiem pieāķēties un noāķēties. Cilvēki, kam sniedzu šo iespēju, teikuši, ja savulaik viņiem ziema ļoti nepatika, jo nes papildu izaicinājumus un aukstumu, tad slēpošana palīdzējusi ziemu ieraudzīt citādi, ieraudzīt tās šarmu. Tas, ka viņi atgriežas, liecina, ka viņiem patīk. Ir puisis, kas sāka slēpot ar sēdslēpēm, bet tagad jau pats brauc ar slēpēm, patīkami redzēt katra izaugsmi.

Man arī ļoti patīk, ka slēpot mācās ne tikai bērns, bet visa ģimene. Ir jau trīs ģimenes, kurās vecāki iemācījušies braukt no kalna. Un viena mamma atzina, ka pēc tam sapratusi, kāpēc viņas meita pēc slēpošanas ir tik priecīga un pozitīva.

Vai bērni arī dalās savās sajūtās?

Prieks viņu sejās ir acīmredzams. Viena meitene man stāstīja, ka, ja nebūtu atbraukusi uz kalnu, tad tā arī visu nedēļu būtu nosēdējusi mājās. Šī ir viena no iespējām atbraukt visai ģimenei un pabūt svaigā gaisā. Arī redzēt, kā tas viss notiek, jauki pavadīt nodarbību un vēl parunāties ar citiem. Es cenšos, lai nodarbība ir interesanta, tādēļ, ja iespējams, slēpojam pa vairākām trasēm, lai var izbaudīt dažādas sajūtas. Arī man pašam vienmēr ir vēlēšanās, lai ir izaugsme.

Viena no meitenēm šosezon teica, ka viņa bija piemirsusi, cik lieliski ir slēpot. Redzu cilvēkus, kuri vēlas izkustēties, pat neskatoties uz laikapstākļiem, aukstumu. Ir jauna meitene Līga no Stalbes, atsaucīga, centīga un mērķtiecīga, arvien gatava mācīties un iet uz priekšu. Jau pamazām sāk slēpot pati, un mūsu mērķis ir nākamajā sezonā tikt līdz tam, ka viņa var to darīt pilnīgi patstāvīgi.

Kādi ir nākotnes plāni?

Labprāt vēlētos ar vairākām ģimenēm nelielā kompānijā aizbraukt paslēpot arī ārpus Latvijas, kur ir garākas trases. Tāpat, manuprāt, būtu brīnišķīgi, ja kāds no šo bērnu vecākiem varētu sasniegt tādu slēpošanas līmeni, ka paši varētu vizināt bērnu un visa ģimene pavadīt laiku uz kalna, aizbraukt uz citām trasēm, kā ari, lai citos kalnos būtu instruktori, kas mācētu apmācīt cilvēkus braukt ar sēdslēpēm.

Pie manis ir slēpojis Mārtiņš Oliņš (parakalnu slēpotājs-aut.), kurš var slēpot patstāvīgi. Iedomājos, ka būtu lieliski, ja kāds no Latvijas varētu startēt paraolimpiskajās spēlēs. Tā pamazām, redzot cilvēku interesi un attīstību, arī mēs domājam arvien uz priekšu.

Ja kāds no Latvijas piedalītos paraolimpiskajās spēlēs kalnu slēpošanā, tas arī uzreiz daudz plašāk izskanētu.

Jā. Tā ir ar visiem sporta veidiem, kur latvieši iegūst augstus sasniegumus. Pēc tam par tiem uzreiz ir lielāka interese.

Par ziedojumiem esat iegādājušies arī pārgājienu skriešanas ratiņkrēslu. Ar to iespējams darboties vasarā.

Jā, nopirkām pagājušajā gadā. Arī to redzēju Somijā, sapratu, ka ar tādiem ir vieglāk piedalīties skriešanā. Jau pērn bijām “Rimi” Rīgas maratonā, tad vienā ģimenē to darīt pamēģināja paši, startēja sacensībās Jelgavā un Valmierā, saņēmu ļoti labas atsauksmes. Viņi šogad mēģinās atkal.

Arī tādā veidā cenšos iesaistīt vecākus, kuriem ir īpaši aprūpējams bērns. Viņiem jāvar tāpat kā man, kura meitai nav veselības problēmu, ar savu bērnu kopā piedalīties ģimeņu sacensībās.

Ja visa ģimene ir aktīva, tad nevienam tas nav apgrūtinājums, bet visiem dod gandarījumu.

Tā tas ir. Pasaulē redzams, cik plašas ir iespējas, ka robežu būtībā nav. Un, ja es to esmu redzējis, man šeit tas ir jāparāda citiem. Ir pat lietas, kur nevajag milzīgus līdzekļus, bet tikai vēlmi darīt. Tā netieši mēģinu iekustināt visu ģimeni. Ne velti dakteri saka, ka kustībā ir dzīvība. Kad izkustas, ir pavisam citas sajūtas. Visiem pēc nodarbības ir priecīgas un laimīgas sejas, tad visi grūtumi, lai nokļūtu līdz kalnam, paliek otrajā plānā. Nodarbošanās svaigā gaisā kopā ar savējiem, ar ģimeni ir ļoti laba mentālai un fiziskai veselībai. Vecāki tā arī man teica, ka meitai, kas tagad var slēpot, turklāt esot kopā ar ģimeni, uzlabojusies mentālā veselība.

Vēl nevaru saprast, cik liels atbalsts būtu speciālam divritenim, kas paredzēts cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem. Taču redzu, ka inventāru, ko esam iegādājušies, varam aktīvi izmantot, par katru ir interese, tie nestāv un nekrāj putekļus.

Līdz ar jūsu aktivitātēm arī ģimenes, kurās ir cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem, aptver, ka vide kļūst pieejamāka un iespējas lielākas.

Vides pieejamība sāk attīstīties. Un savukārt ģimenes, kuras ir aktīvas, ir kā celmlauži, kas parāda citām ģimenēm, kādas ir iespējas un ko var izdarīt. Arī citi cilvēki ir arvien saprotošāki. Man ir prieks redzēt, ka sabiedrība mainās, kļūst pieņemošāka un iecietīgāka.

Vai jūsu darbība iespējama, pateicoties ziedojumiem?

Pavisam noteikti. Paldies visiem atbalstītājiem, kas palīdz, lai šādas mācības katru gadu turpinātos un soli pa solim mēs virzītos uz priekšu. Bez atbalstītājiem tas nebūtu iespējams. Ir cilvēki, kuri redz, kā tas viss notiek, un katrs pēc savām iespējām atbalsta. Mūsu komanda priecājas par katru palīdzību. Un arī visās kalnu slēpošanas vietās, kurās Latvijā esmu bijis, ir nākts pretī, nav ņemta samaksa par trases izmantošanu šādiem treniņiem. Lai gan treniņi pārsvarā notiek Žagarkalnā, ja apmācāmie ir no Daugavpils, braucu viņiem tuvāk uz Egļu kalnu un tāpat citviet.

Paldies komandai, katrs darām to, ko vislabāk protam. Viens kārto dokumentāciju, otrs organizatoriskos jautājumus, manā ziņā ir apmācības. Tā turpinām atrast veidu, kā virzīties uz priekšu. Mums liels atbalsts ir arī no Jura Žagara, “Žagarkalna” izveidotāja, kurš vispār Latvijā ieviesa instruktoru apmācību sistēmu. Pateicoties viņam, esmu te.

Vai pašam kalnu slēpošana ir lielākā kaislība, vai ir vēl kādas?

Es gribētu teikt, ka tā ir viena no manām kaislībām, jo katrai aktivitātei ir savs šarms. Esam ar Juri Žagaru šad tad runājuši, ka ziemā ir kaut kas īpašs un maģisks un uz kalna ir brīvības sajūta. Lai gan nereti, paskatoties pa logu, šķiet, ka laiks nav tas labākais, aizbraucot uz kalnu, baltais sniegs, kas ir tik maģisks, ievelk un dod pozitīvas emocijas. Ja vēl ir tas kraukšķīgais sniegs un spīd saulīte, tad ir pavisam īpaši un skaisti.

Katram ir sava formula, kā viņš jūtas labi, kā var sevi atjaunināt vai uzlādēt. Man patīk kustēties ārā, dabā. Vasarā man patīk skriet un braukt ar velosipēdu. Ziemā izbaudu gan distanču, gan kalnu slēpošanu.

Avots: Laikraksts ”Druva”