Para maratonists – Juris Kalniņš pieveicis savu kārtējo maratona distanci 42km
Para maratonists – Juris Kalniņš 9. aprīlī pieveicis savu kārtējo maratona distanci 42km, kā viņam gāja Parīzē lasi, Andra Valerta pārdomās un rakstā pēc sacensībām.
Visu cieņu par izturību!
Redzēt Parīzi un mirt! -> Šis teiciens ir zināms arī Latvijā, nezinu šī teiciena filozofisko nozīmi, vai kāds sev galu padarījis pēc Parīzes apskates, bet nojaušu ka tā jēga ir, ja esi redzējis Parīzi ar tās „tūrisma objektus”, tad dzīvē viss ir izdarīts! Pirmo reizi Parīzē biju 2011. gadā, skrēju savu otro maratonu, biju jau paspējis aizmirst kā man Parīze nepatika, atceros tikai, ka mani baidīja, ka franči nerunā angliski, bet atceros ka visi centās runāt angliski, visi bija izpalīdzīgi, un šis apgalvojums bija nepatiess. Kaut kad 2016.gada rudenī man zvana Juris Kalniņš, un saka, ka viņš pavasara maratonu gribētu skriet Parīzē, piedalās ap 30 riteņmaratonistu, rezultāti šiem esot labi. Tā kā man ir princips divas reizes maratonu neskriet vienā vietā, nedaudz nācās padomāt, bet tik labi skan – Parīzes maratons, pavasaris Parīzē, un otro maratonu tik ļoti slikti noskrēju, ka izlēmu ka jābrauc Jurim līdzi, bet pašam arī jānoskrien, nolēmām, ka līdzi brauks Ilze, kas pirms paša starta palīdzēs Jurim ar tehniskajām lietām.
Trenējāmies ziemā kārtīgi, Juris izmēģina treniņu nometni Kiprā, es pa Portugāli 10 dienas padzīvoju (paskrienu). Jurim jauns treneris Andis Austrups, jā, tas pats kurš Lauru Ikaunieci- Adminiņu uztrenējis līdz pasaules augstākajam līmenim vieglatlētikā, pats esot bijis jaunībā skrējējs. Latvijas Paralimpiskā komiteja, Latvijas Invalīdu sporta federācija un programma Valsts sportam atbalsta Juri ar finansēm, palīdz iegādāties ratiem dažādus tehniskus uzlabojumus. Aigars Apinis, viens no Paralimpiskās komitejas vadītājiem, jā tas pats kurš izcīnījis n-tos zeltus paralimpiskajās sacensībās, palīdzēja sadabūt finansēju gan Parīzes maratonam, arī vēl vieniem mačiem rudenī. Viss ritēja lieliski, Juris gan nometnes beigās ļoti saaukstējās, pat +39c temperatūra, ka nācies meklēt Kiprā ārstu, kurs par vizīti paprasīja 150 eur, labi ka Jurim bija ceļojuma apdrošināšana, un tad Jurim ik pa laikam sāp roka, ārsti neko nevar pateikt. Par mani šoreiz pavisam īsi – 5.martā noskrēju Vjazovanas pusmaratonu, ļoti labi, atpakaļceļā sačakarēju muguru, vēl saaukstējos, un nākošās 5 nedēļas praktiski nemaz treniņos neskrienu – tikai mačos kādu pusmaratonu, līdz ar to mana „atriebība” Parīzei nebija lemts izdoties, pat domāju neiet uz startu, bet varbūt notiek brīnums … brīnumi nenotiek!
Piektdienas rīts, 7.aprīlis, rīta reiss no Rīgas uz Parīzi, jaunā kanādiešu lidmašīna Bombardier CS300, Jurim sēdēt izcili, tiešām kājām vairāk vietas jaunajās lidmašīnās, apkalpošana Rīgas lidostā pasažieriem ar kustības traucējumiem izcila, paceļamies tuvāk saulītei, jau plkst. 9:00 no rīta plānots ielidot Parīzē, tur sola saulainu un ap +18c, garastāvoklis lielisks, visa diena priekšā, un tad vēl sestdiena atpūtai, un tikai svētdien starts. Un tad SĀKĀS … laikam jau nedaudz sabiezināšu krāsas, bet Juris ar Ilzi, par Juri esmu pārliecināts, nav dzirdējuši mani tā lamājoties. Pirmais, Parīzes lidostā saplīst bagāžas padeves lenta, 30 minūtes vienkārši stāvam, vilciena biļetēm uz Parīzes centru gandrīz 100metru rinda, lifts uz vilcienu nestrādā, viesnīcā šie rezervējuši numuru 6. stāvā, ar 60cm durvīm uz dušu, kur Jurim nav iespējas iebraukt, viesnīcas istaba būs pieejama 14:00, franču „lēdija” kura strādā viesnīcā (brīvajā laikā visu laiku pīpē), skaidro, ka 6.stāvā Jurim nebūs ērti, ar savu „foršo” angļu valodu saprotu, ka šai ir 1.stāvā istaba priekš Jura, bet ar vienu gultu … mums visiem būs jāguļ vienā plašā gultā …. atmetam ar roku, braucam pēc mana numura uz expo, jo Jura numuru saņemšana citā vietā, metro Parīzē ar 15 līnijām klientiem ar kustības traucējumiem lielākais murgs, ja kaut kas pielāgots, tad tas nestrādā, es lamājos, Juris jūtas slikti, Ilze uz to visu noskatās …. līdz maratona expo braucām 2 stundas!!!!
Maratona expo Parīzē, ļoti labs, viennozīmīgi viens no labākajiem Eiropā, viss plašs, pārdomāts, asics apavu un polar pulksteņu vēsture, pārstāvēti visi zīmoli. Makaronu komplekts 12 eur, tur makaronu porcija, pīrāgs un dzēriens pēc izvēlēs. Plānoju, ka expo būsim jau plkst. 10:00, bet ir jau plkst. 14:00, viesnīcā esam atpakaļ plkst.16:00. Franču lēdija 1. stāva istabā ielikusi „razkladušku”, tā kā mums visiem trīs nebūs jāguļ vienā gultā. Uz treniņu iet negribas pēc šās visas čakarēšanās. Izejot no viesnīcas cilvēku bari, tūkstošiem, policijas signāli, kaut kādas demonstrācijas, laiks silts, visi krodziņi pilni ar cilvēkiem, nolemjam iet vienkārši pastaigāties (3km) līdz Sēnas upei, sagaidīt tur saulrietu, Luvras muzejam, paskatīties uz Eifeļa torni …. ir ļoti skaisti, visi pilsētas zālāji pilni ar cilvēkiem, kā pikniku laukumi, Francijā liekās visi dzer vīnu, foršs skats bija ko bomzītis staigāja ar šampanieša pudeli rokā, vispār ļoti daudz piedzērušos ielās.
Sestdien no rīta braucam pēc Jura numura, atkal mana lamāšanās metro, atpakaļ atbraucam ar autobusu, tehniski ērtāk, bet cilvēku vēl vairāk. Jurim expo „nav”, viens galds ar 30 sacensību dalībnieku numuriem, ar jaunieti, kurš nemāk angliski. Bet numuru dabūjām. Sestdien atpūšamies, apmeklējām blakus esošo konditoriju, un uzlādējam glikogēnās rezerves, garšīgas tās franču smalkmaizītes, cenas vienkāršam kruasānam no 1 eur līdz 5 eur kārtīgai eklērtipa kūciņai, kafija kā statoilā maksā 3.80 eur. Kādus 300 metrus no mums pārtikas veikals Leader Price, tur cenas salīdzinoši labas – evian lielais ūdens 0.50 eur, franču bagete 0.65 eur, sarkanais vīns no 2 eur, grieztie sieri un „jamon” gaļiņa ap 1,50 eur.
Svētdiena, starta diena, sola +26c, ap pusdienlaiku, starts Jurim plkst. 8:13, man plkst. 8:22. Jāceļas plkst. 5:00, brokastis, Juris nevar sāk rītu bez kārtīgas bagetes ar sieru un gaļiņu, man līdzi Latvijas auzu pārslas ar rozīnēm. Uz starta dodamies jau plkst. 6:15 …. līdz metro 5-7 minūtes, un tas elevators, kurš vēl vakar strādāja …. šodien nestrādā, ar zīmīti, ka līdz 11.aprīlim šo remontēs … varat iedomāties manu bļāvienu … līdz Elizejas laukiem tiekam jau plkst. 7:15, tur arī starts …. bļāvu vēl kādas 5 reizes, protams, ka skrējēji palīdzēja, Ilze cenšoties palīdzēt nolikās uz trepēm ar visām četrām ar sporta ratiem, izrādās Ilze ceļi vēl šodien sāp.
No franču puiša expo sapratām, ka riteņmaratonisti pulcējās pie 6.telts , ierodamies … jā, zīmes un uzraksti ir, kafijas stendi tiek uzstādīti, masāžas galdi, prasām frančiem, te jāpulcējas, šī saka oui, oui, oui (tas laikam nozīmē jā) …. gaidām, bet ne viena nav, un tad, protams, saprotam, ka šī ir pulcēšanās pēc finiša, Juris lec sporta ratos, un tad mēs trijatā caur 20 000 cilvēku burzmu (esot reģistrēti 57 000 dalībnieki, finišēja ap 42 000) dodamies 1.5km attālumā uz startu …. nezinu jā jutās Juris, bet mēs ar Ilzi bijām kārtīgā stresā. Uz startu esam plkst. 8:00, tā kā paspēts, pats mierīgi dodos uz savu startu.
Pats maratons jau ļoti labs, ļoti labs atbalsts trasē, bundzinieki, dejotāji, grupas, skatītāji un bērni kā atbalstītāji, ūdens pudelītēs, apelsīni, banāni, cukura gabaliņi. Priekš Jura trase ne visai laba, dažās vietās bruģis pieliets ar piķi, arī salīdzinoši daudz kalniņu, ko parasts skrējējs pat nejūt, bet Jurim tas dod pa rokām, 3 tuneļi, viens pavisam garš, ap 500 metriem. Pēc finiša satieku Juri jau pieminētājā teltī nr.6, Juris saskābis – rezultāts 2 stundas 33 min. Iepriekšējā gadā rudenī 2 stundas 19 min. Arī pagājušā pavasarī Juris noskrēja slikti, kaut arī bija treniņu nometnē. Laikam Jurim, izvēlēties pavasara maratonu nav prātīgi, lai cik mums grūti skriet ziemā, tad Jurim tas ir n-tās reizes grūtāk, jo lielākā daļa ziemas treniņi tika pavadīti uz paštaisītiem ruļļiem, par kuru kvalitāti jeb atbilstību es ļoti šaubos. Atgādināšu arī, ka Juris katru dienu līdz plkst. 14:00 strādā algotu darbu, līdz ar to treniņi diennakts gaišajā laikā nav iespējami. Pats finišēju jau +30c grādu karstumā (to rādija info pie aptiekas), ar domu, kādēļ es vispār izgāju uz startu – šī bija mana visgrūtāk nopelnītā medaļa, trīspadsmitā maratona distancē!
Noskaņojums visiem draņķīgs, Juris jau pirms starta, jau pirms brauciena lidostā bija ļoti uztraucies, jo viņš zināja, ka es, gan paraolimpiskajā komitejā, gan Aigars Apinis gaidīja šo viņa startu, jo ļoti mums visiem gribas, lai Juris varētu tuvoties Tokijas paraolimpisko spēļu normatīvam maratona distancē un diemžēl tas neizdevās Parīzē, vai olimpiskais sapnis jau izsapņots …. tas atkarīgs no paša Jura, domāju, ka viņam viens mēnesis jāatpūšas, jāizrunājas ar treneri, un šo rudeni atkal jāpamēģina Berlīnē.
Jurim spēki pēc maratona izsīkuši, bet saņemamies un dodamies baudīt Parīzi – dodamies Monmartra kalnā, tur visa Parīze zem kājām, baudām ar parīziešiem vasaru, bordo vīns līdzi – nav jāslēpj no policijas, šeit drīkst dzert uz ielas, krodziņā pusdienas, laiks lielisks, saulriets pienāk nemanot, negribas iet viesnīcā gulēt, nespējam turēties pretim Parīzes krodziņu valdzinājumam, ēdam siera uzkodas, pasūtam vistu stilbiņus, Ilze īru kafiju, mēs ar Juri pa Ginesa aliņam …
Pirmdiena, jau tikai +15c un apmācies, tad veltām visam tam, „lai varētu mirt” – Eifeļa tornis, Triumfa arka, Dievmātes katedrāle nort dame de paris utt.
Lidmašīnā man patīk lasīt grāmatas – pēdējā laikā jau otrā lidmašīnas grāmata, pirms tam par Valdi Valteru, tagad par Kristapu Porziņģi …. abas kā saprotat par basketbolu (nevis par skriešanu) … un esmu mazliet šokā, Porziņģi par to, kas viņš ir tagad, izveidoja spāņi, Seviljas basketbola internāta sistēma, viņš uz Spāniju aizbrauca ar anēmiju (mazasinību), Latvijā to laikam bija grūti noteikt un novērst, viņu ignorēja Latvijas jaunatnes izlases treneri … uzskatu Latvijai vispār nav tiesības uz viņu … saucās nacionālais sporta veids, Valdis Valters kaut ko mēģināja darīt Latvijā, un liekās ka bija rezultāti, laikam pirms 7 gadiem atmeta (apriebās naudas meklēšanas problēmas) tam visam ar roku. Tas ir basketbols, kas tad ir ar skriešanu …. nekas. Šī bija „lidmašīnas” atkāpe un pārdomas priekš manis, gribās izveidot Ventspils skriešanas internātu vai kaut ko līdzīgu …. bet ļoti negribas, lai iznāk kā Valteram.
Kopsavilkums – Parīzi redzēju, bet „mirt neesmu gatavs”! Parīze nav piemērota cilvēkiem ar kustības traucējumiem, domāju, ka mēs ar Juri pieveicām 500 vai vairāk trepju pakāpienus manuāli, brīžiem likās, ka tie ielas rati izjuks, un tad man domās, ko tad mēs darīsim, braukāsim pa Parīzi ar sporta ratiem (jāsmejas caur asarām), bet pats maratons bija ļoti labs!
Andris, jau Ventspilī un atkal slims pēc +30c Parīzē
Orģināls: http://www.maratonaklubs.lv/lv/jaunakas_zinas/par_sacensibam/435_redzet_parizi_un_mirt/