Raksta attēls

Pasaules čempione Diāna Dadzīte: Ceru beidzot trenēties Rīgā!

2019.gada 10.jūlijs \\

Saruna ar vieglatlēti, Paralimpisko spēļu čempioni Diānu Dadzīti

Diāna, tu esi saņēmusi visaugstākos apbalvojumus gan Eiropā, gan pasaulē, gan startējot Latvijas Paralimpiskās vienības sastāvā un nesusi Latvijas vārdu pasaulē, tomēr pastāvīgi dzīvo nevis Latvijā, bet Vācijā – kādēļ?

– Esmu Latvijas patriote un ļoti vēlētos dzīvot Latvijā. Bet šeit man trūkst iespēju trenēties. Šobrīd mana dzīve rit starp divām valstīm – kad ļoti gribas mājās, iesēžos automašīnā, un braucu… Protams, vēlos atgriezties pavisam.

Sporta centrs Rīgā atrisinātu problēmas ne tikai mums, para vieglatlētiem, bet arī citiem, jo šī būs reāla iespēja sabraukt kopā un trenēties. Centrs ļaus netērēt laiku un līdzekļus treniņu vietu meklējumiem ārpus Latvijas. Turklāt – māju sajūta, sava valoda, savs ēdiens nav mazsvarīgs labu rezultātu sasniegšanā.

Vācijā ir sporta centri, kur trenējās gan parastie, gan cilvēki ar invaliditāti – viss ir pielāgots tā, lai ikviens justos labi. Tas ļauj visiem satikties un iepazīt citam citu, iedvesmoties, mācīties. Vācijā sportistus nedala. Mums savukārt pašiem ir jāmeklē iespējas trenēties.

No sporta funkcionāriem, uzraugošajiem ierēdņiem izskan gluži pretējas domas: Latvijā liela daļa sporta būvju esot piemērotas arī para sportistiem. Vai tā tiešām ir? Vai, piemēram, atjaunotais Daugavas stadions dotu tev iespēju trenēties Rīgā?

– Tās ir pavisam tukšas runas, kas neatbilst patiesībai. Ja es aizbrauktu uz Daugavas stadionu ar savu sporta aprīkojumu, kas man ir nepieciešams, lai mestu šķēpu vai grūstu lodi, tad man šo inventāru nemaz nebūtu kur piestiprināt.

Latvijā, manuprāt, sporta funkcionāri vēl nav adekvāti novērtējuši Latvijas Paralimpiskās komitejas ieguldījumu sporta attīstībā.

Lai gan sēdi ratiņkrēslā, bez citu palīdzības tu spēj iekļūt automašīnā, pati to arī vadi. Taču citi sportisti bez atbalsta no malas nevar iztikt.

– Situācijas ir dažādas. Arī man vienai nemaz nav tik viegli. Atminos, kā notika Rio Paralimpiskajās spēlēs. Mums neizdevās pieteikt manu treneri kā līdzbraucēju, tādēļ bija jātrenējas vienai. Tas nozīmēja: izmetu trīs četrus šķēpus, no sporta krēsla pārkāpu savos ratos, aizbraucu pakaļ šķēpiem, diskiem, lodēm, atvedu uz starta vietu, atkal pārsēdos speciālajā krēslā, aiztaisīju stiprinājuma jostas… un sākās viss no gala… Pēc šī visa ir liels nogurums un trūkst fiziskā spēka kvalitatīvam treniņam. Tādēļ ir svarīgi, lai treneris vienmēr būtu klāt un atbalstītu.

Kur tu gūsti dzīvesprieku? Tu staro gaišāk par dažu labu cilvēku, kuram rokas un kājas ir veselas.

– Ne vienmēr ir viegli. Reizēm ļoti gribas atkal skriet un lēkt pašai ar savām kājām kā agrāk pirms traumas, bet diemžēl neko nevaru mainīt. Mēģinu ņemt no dzīves to labāko un skatīties uz priekšu. Sports ir tas, kas palīdz būt mundrai, iegūt jaunus draugus, paziņas. Cenšos visu darīt tāpat kā veselie cilvēki, taču vēl ir viena lieta, ko joprojām nemāku – uzbraukt pa trepēm… (Smejas.)

Vai pareizi, ka para sportistam ir nepieciešams lielāks gribasspēks, lai trenētos un sasniegtu rezultātus?

– Protams, bez gribasspēka neiztikt. Turklāt zinu, kā ir būt komandā un kā ir sportot vienam. Viennozīmīgi, nepieciešams ģimenes atbalsts, jo vajadzīgs kāds no malas, kas motivē. Treneris vienmēr nevar to sniegt.

Gatavojoties Eiropas čempionātam para vieglatlētikā, brīžiem bija sajūta, ka lodi, disku un šķēpu vienkārši izmetīšu miskastē, nekur nebraukšu. Individuālajā sportā ir jābūt vienmēr formā un jāspēj parādīt pašam labu rezultātu. Ja ir slikta diena, grūti labi startēt. Komandā šādos brīžos ir citi sportisti, kas var aizpildīt tavu vietu, ja pēkšņi kaut kas neizdodas.

Ko sportistam nozīmē slikta diena?

– Tad rīki nelido un negrūžas, kā vajag. Treneris mēģina skaidrot, kas un kā ir jādara. Teorētiski visu saprotu, bet ķermenis negrib klausīt. Tā ir ne tikai cilvēkiem ar invaliditāti. Ķermenis mēdz neklausīt arī veselajiem. Piemēram, Laura Ikauniece-Admidiņa bija sagatavojusies startam Londonā, bet gadījās trauma, un viss darbs vējā. Tāpēc vienmēr ir jāuzmanās, jāsaudzē sevi un jācenšas pareizi motivēt.

Treneris man ik pa laikam jautā, kāda ir mana motivācija? Viņaprāt, manai motivācijai ir jābūt vēlmei kļūt par labāko pasaulē un gūt peļņu. Bet tā nav mana īstenā motivācija.

Kāda tad ir tava motivācija?

– Vēlos stāvēt uz augstākā pjedestāla un parādīt, no kurienes esmu, dzirdēt Latvijas himnu. Citam varbūt nauda ir lielāka motivācija.

Tātad tu uzskati sevi par Latvijas patrioti?

– Viennozīmīgi. Man ir svarīgi, lai visi zina, ka esmu no Latvijas. Dzirdot Latvijas himnu, redzot karogu, šermuļi skrien pār kauliem. Ja Eiropā Latviju vēl atpazīst, tad pasaulē daudzi nemaz nav dzirdējuši Latvijas vārdu. Es lepojos, ka esmu latviete! Man ir bijuši piedāvājumi mainīt pilsonību, taču vienmēr esmu atteikusies, jo mana sirds allaž būs Latvijā.

Kāda ir sajūta, kad redzi, cik ļoti birokrāti dažādās valsts pārvaldes struktūrās cenšas kavēt Latvijas Paralimpiskā sporta centra izveidi?

– Es kā sportiste cenšos to neievērot, pievērt acis, jo koncentrējos uz savu darbu – ar saviem rezultātiem cenšos parādīt, cik ļoti mums šādu centru vajag. Man ir neizsakāms lepnums par Latvijas Paralimpisko komiteju, kas tik neatlaidīgi cīnās! Ļoti ceru, ka viss izdosies un jau pavisam drīz būs iespēja trenēties Rīgā – Latvijas Paralimpiskajā sporta centrā.

Intervēja Līga Muzikante

“DDD” Nr. 18(416), 2018. gada 21. septembris–4. oktobris

Sportisti

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.