Džudo

Džudo oriģināli radies no džiudzitsu (Jujutsu), kas ir sens Japāņu samuraju sporta veids. Pirmo reizi plašākai publikai tas parādīts 1988. gada Paralimpiskajās spēlēs, tomēr tas sākotnēji bija tikai vīriešu sporta veids. Pēc tam, 2004.gadā Atēnās, džudo sacensībās varēja piedalīties arī sievietes.

Džudo cīņas norisinās uz 10m x 10m lieliem kvadrātiem, kas tiek dēvēti par “tatami”, bet uz tā cīnās sportisti, kurus sauc par “Judoka”. To galvenais uzdevums ir neitralizēt pretinieku jeb “Ippon”, panākot maksimālo punktu skaitu un tādejādi uzvarot. Sasniegt “Ippon” var, ar spēku noliekot pretinieku uz lāpstiņām un satverot to speciālā tvērienā, izmantojot kājas un rokas. Otrs veids, kā uzvarēt, ir sasniegt “ossae-komi”, kas nozīmē neitralizēt pretinieku uz 20 sekundēm.

Ja “Ippon” sākotnēji nav iespējams sasniegt, tad uzvaru gūst tas “Judoka” jeb sportists, kurš veicis visvairāk dažādu pretinieka neitralizēšanas paņēmienu, par kuriem tiek saņemti punkti. Šis sporta veids paredzēts tikai tiem sportistiem, kuriem ir redzes traucējumi – sportista redzes procents nedrīkst pārsniegt 10%. Lai varētu identificēt tos sportistus, kuri ir pilnīgi neredzīgi, tiem ir sarkans punkts uz “judogi” jeb speciālā apģērba piedurknes, bet tie, kuri ir arī nedzirdīgi, valkā apģērbu ar dzeltenu aplīti. Paralimpiskajā džudo sportisti jau pašā cīņas sākumā viens otru ir saķēruši, un tiesnesis tiem ziņo, ja kādā no cīņas momentiem sportists ir nonācis pārāk tuvu cīņas laukuma malai.

Šī sporta veida pārstāvji savstarpēji tiek iedalīti svara kategorijās, un tā arī sacenšas, neatkarīgi no to redzamības pakāpes. Vīriešiem viens mačs ilgst 5 minūtes, bet sievietēm – 4 minūtes, ja vien netiek sasniegts “ippon”. Ja gadījumā cīņas rezultāts beidzas ar neizšķirtu, tad tiek izziņots “zelta papildperiods”, kura laikā, pirmais sportists, kas gūst vienu punktu, tiek pasludināts par uzvarētāju.

Lai nodarbotos ar šo sporta veidu, noteikti jāattīsta koordinācijas, balansa spējas, kā arī tehnika. Tāpat nepieciešama augsta spēja koncentrēties, lai sportisti varētu ne tikai atvairīt pretinieka uzbrukumu un paredzēt tā gājienus, bet arī uzbrukt paši.