Para riteņbraukšana

Paralimpiskā riteņbraukšana iedalās divās kategorijās – riteņbraukšana uz asfalta seguma un riteņbraukšana arēnā jeb iekštelpu riteņbraukšana.

Riteņbraukšana uz asfalta seguma paraolimpisko spēļu programmā tika ieviesta 1984. gadā. Tajā sportisti savā starpā sacenšas četrās disciplīnās, kurās atšķiras izmantotais velosipēda tips – velosipēds, tandēma brauciens, ar roku vadāmais velosipēds un tricikls. Tandēma braucienos piedalās sportisti ar redzes traucējumiem, un sportists, kas neredz, sēž aiz sava redzīgā pilota. Ar roku vadāmos velosipēdus izmanto cilvēki ar amputācijām, kā arī tie, kam ir bijušas smagas mugurkaula traumas. Šos cilvēkus klasificē pēc to invaliditātes un šajā sporta veidā ir piecas klases – jo zemāks cipars sportistam piešķirts, jo vairāk fiziski ierobežots viņš ir. Sportisti, kuriem ir traucēta koordinācija un līdzsvars, sacensībās izmanto triciklus.

Sportisti, kuri to spēj, nereti brauc ar parastu velosipēdu, kas ir piemērots cilvēkam ar protēzēm – šie sportisti sacenšas klasēs no C1 līdz C5.

Riteņbraukšanā ir trīs dažādu tipu sacensības – parastas sacensības uz ceļa, individuālās laika testa sacensības un komandu sacensības. Parastās velobraukšanas sacensībās distance, kas sportistam jāveic, ir no 30km līdz 120km, atkarībā no šī sportista klasifikācijas un dzimuma. Parasti sacensības šie sportisti sāk kopā, un uzvarētājs ir tas, kas pirmais veic distanci un šķērso finiša līniju. Individuālās laika testa sacensības paredz katra sportista došanos trasē individuāli, kur uzvar tas, kas visātrāk veicis visu trasi – šī tipa sacensību trases garums ir no 20km līdz 30km garas.

Komandu sacensībās piedalās tikai tie sportisti, kuri izmanto ar rokām vadāmu velosipēdu. Šie sportisti parasti ir klasificēti grupās no H1 līdz H5, un komandas var sastāvēt no vīriešiem un sievietēm.