Para šaušana

Šaušana par paraolimpisko spēļu programmas daļu kļuva 1976. gadā, kad paraolimpiskās spēles norisinājās Toronto. Šis ir sporta veids, kurā tiek izmantota šautene vai pistole, lai trāpītu nekustīgā mērķī no stāvus vai sēdus pozīcijas. Attālums no šāvēja līdz mērķim ir 10m, 25m vai 50m, atkarībā no disciplīnas. Līdzīgi kā loka šaušanā, arī ieroču šaušanā mērķa vienības samazinās no mazākās uz lielāko – tātad, mērķa ārmalā būs viena punkta atzīme, bet centrā – desmit punktu atzīme. Parasti, lai kvalificētos pamatsacensībām, norisinās piešaude, kuras laikā sportisti konkrētā laika posmā jāveic konkrēts šāvienu skaits.

Ar šo sporta veidu var nodarboties cilvēki ar fiziskiem traucējumiem. Paralimpiskie sportisti šaušanas laikā drīkst izmantot speciālu aprīkojumu, piemēram, šaušanas galdu, krēslu vai ratiņkrēslu. Šajā sporta veidā šāvējus iedala trīs sporta klasēs – SH1 Pistol, SH1 Rifle un SH2. SH1 klasē sportisti paši ir spējīgi noturēt ieroci un īpašs aprīkojums tiem nav nepieciešams. SH1 Pistol klasei sportistam var būt problēmas ar ķermeņa augšdaļu, rokām, ķermeņa apakšdaļu un kājām, bet SH1 Rifle klasē visu sportistu invaliditāte koncentrējas kājās. SH2 klases sportisti startē tikai šaušanā ar šauteni, bet viņu invaliditātes pakāpe ļauj tiem atbalstīt savu svaru uz kādas no piedāvātajām palīgierīcēm.

Šaušanas sacensībās uzvarētāju nosaka ar izslēgšanas metodi – katra pāra uzvarētājs dodas tālāk, kamēr nokļūst līdz finālam. Šī sporta veida lietpratējiem ir izcilas koordinācijas spējas, līdzsvars un precizitāte.